Viņas pašas tēvs viņu 24 gadus turēja gūstā pagrabā; Lūk kas ar meiteni noticis tagad

24 gadus nebrīvē pie pašas tēva. Kā izveidojās liktenis meitenei pēc atbrīvošanas

Gūsta laikā viņai no tēva piedzima septiņi bērni.

Elizabete jaunībā – foto no Яндекс.Картинки

Austriete Elizabete Fritzla, kas 24 gadus pavadīja sava tēva gūstā, pasaules atpazīstamību ieguva 2008. gadā. Pat atrodoties cietumā, Džozefs turpina apgalvot, ka to visu darījis savas “mīļotās” meitas labā. Viņš gribēja pasargāt viņu no alkohola un citām vielām, kuras viņa sāka lietot.

Par šo šausmīgo dienu liecinieku kļuva dienasgrāmata, kuru Elizabete rakstīja visu ieslodzījuma laika. Pavisam kopā – 10 tūkstoš dienas.

Lasi arī: Izskan pirmās spekulācijas un versijas par Rebenoka slepkavību

Dienu no dienas, gadu pēc gada viņa atradās ieslodzīta bunkurā, bez iespējas iziet uz ielas. Par gūstekni Elizabete kļuva 18 gadu vecumā, bet no sava ieslodzījuma izkļuva jau kā 43 gadus veca sieviete.

Džozefs izveidoja bunkuru, kurā turēja meitu un savus kopīgos bērnus 24 gadus – foto no Яндекс.Картинки

Protams, priekš Elizabetes visa šī situācija kļuva par lielu psiholoģisku satricinājumu. Vairāk nekā divdesmit gadu laikā viņa iemācījās paļauties tikai uz savu tēvu-tirānu. No Džozefa noskaņojuma pilnībā bija atkarīgs kā paies Elizabetes diena.

Trīs tūkstoš reizes, pat drusku vairāk. Tik reizes Džozefs gāja pie savas meitas. Un paņēma no viņas visu, ko gribēja.

Uzreiz pēc liecināšanas policijai, Elizabete ar trim bērniem – Kerstinu (19 gadi), Stefanu (17 gadi) un Fēliksu (5 gadi) – devās uz psihiatrisko klīniku. Visi Elizabetes bērni piedzima no Džozefa. Viņiem visiem bija nepieciešama speciālistu palīdzība. Tālāk vairāku gadu garumā viņa apmeklēja psihologu. Viņiem nācās daudz strādāt, mēģinot aizmirst nepatīkamās atmiņas, kā arī, lai atjaunotu savu personību un sāktu dzīvot normālu dzīvi.

Tā aptuveni izskatījās Elizabete pēc atbrīvošanas – foto no Яндекс.Картинки

Kerstins, Stefans un Fēlikss nekad neieraudzīja ielu. Kad atradās ārstniecības iestādē, viņi daudz staigāja. Nekaunoties ne no viena, Fēlikss uz ceļiem līda pa zāli, pieskārās kokiem – tas viss viņam bija kā brīnums. Viņš atveseļojās visātrāk un sava mazā vecuma dēļ aizmirsa savu iepriekšējo dzīvi bunkurā.

Kerstins un Stefans uzlaboja savu fizisko veselību, bet ar garīgo dziedināšanu tik viegli nebija. Viņi pārāk daudz laika pavadīja ieslodzījumā. Viņiem bija ļoti grūti socializēties sabiedrībā.

Elizabetei bija grūti rast kontaktu ar saviem vidējiem bērniem – Moniku (15 gadi), Aleksandru (14 gadi) un Lizu (12 gadi). Viņus Džozefs paņēma dzīvot pie sevis. Bija vēl viens bērns, zēns, bet viņš nomira tūlīt pēc piedzimšanas.

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk (un uzzinātu, kādas ir Elizabetes attiecības ar savu māti, kura to visu pieļāva)