Kad esi miris, tu apzinies savu nāvi, jo notiek viena no divām lietām: vai nu tu ceļosi cauri tunelīm, kurā izskatās, ka visapkārt ap tevi šaudās gaisma, vai arī tu būsi vietā, kurā nav nekā cita, izņemot bailes un tumsu.”
Tālāk vīrietis detalizēti apraksta “tumšo vietu” (kura izklausās absolūti šausmīga), apgalvojot, ka viņš ticis “aizvests” uz turieni.
“Šajā vietā nav gaismas, šeit tu apzinies, ka esi ellē un ka paliksi te mūžīgi.
Vienīgās domas, kas apsēdušas tavu prātu, ir par to, ka tu esi slikts cilvēks. Tumsa padara tevi paralizētu, tu nespēj redzēt neko, izņemot bezgalīgu melnu tukšumu ellišķīgā universā bez zvaigznēm, bez gaismas, bez nekā.
Nonākt šajā vietā es nenovēlētu pat savam ļaunākajam ienaidniekam.”
Par laimi, vīrietis apgalvo, ka zina arī to, kur nonāk labās dvēseles.
Lasi vēl: Pēc Pola Valkera nāves tika atklāts noslēpums, kuru viņš labprāt būtu paņēmis kapā
“Runājot par tuneli, tas īstenībā nav tunelis, no ārpuses izskatās kā mirdzošs vads, kas lēni kustas visumā, un visa tā gaisma, kas šaudās tev apkārt, ir labās dvēseles, kas visas dodas vienā virzienā uz labāku vietu.
Es redzēju šo mirdzumu, jo tiku aizvadīts līdz tam, un man paveicās, ka redzēju kaut ko tik brīnišķīgu.”
Protams, viens populārs zinātnieku arguments, kas apšauba šādu klīnisko nāvju pieredžu patiesumu, ir tas, ka smadzenes mēdz izstrādāt halucinācijas, kad tām trūkst skābekļa, it sevišķi slīkšanas laikā.
Tomēr daudz cilvēku joprojām tic šādiem stāstiem – un tava paša izvēle ir, vai tu būsi viens no viņiem.