Vīrietis nedēļām ilgi mēdza pazust no mājām, atstājot novārtā ģimeni. Sievai tas bija līdz kaklam. Lūk, ko viņa izdarīja!

Anna klusēja un tikai vēl ciešāk apskāva savu jauno paziņu. Tad Karīna dziļi ievilka elpu un nomierinājās.

– Atvaino, lūdzu! Tev ir jāpieskata bērns, un tu te auklējies ar mani. Esmu tev ļoti pateicīga. Tagad jūtos labāk. Karīna gribēja piecelties.

– Pagaidi. Par manu mazuli neuztraucies, vecākā meita viņu pieskata. Un cik ilgi tas jums ar vīru tas turpinās? vaicāja Anna.

– Pēc manas meitas piedzimšanas tas sākās…Karīna atbildēja.

– Un ko tu grasies darīt?

– Es vīru ļoti mīlu un vairāk par visu baidos, ka viņš mani pametīs.

– Tagad iedomājies, tu viņam nezvani, un viņš neatgriežas ne pēc mēneša, ne trim. Viņa vairs nav tavā dzīvē! Kā tu tad dzīvosi?

Tajā brīdī šķita, ka Karīnas galvā pārslēdzies slēdzis, un viņa pēkšņi diezgan skaidri iztēlojās šo situāciju.

Tajā brīdī viņa saprata, ka ir māte, kas ir atbildīga par savu bērnu, un viņai ir jādzīvo tālāk un kaut kā jātiek ārā no šīs situācijas.

– Pārvākšos dzīvot pie mammas, un savā dzīvoklī ielaidīšu īrniekus.

– Brīnišķīgi! Nu ko tālāk?

– Es tūlīt iesniegšu šķiršanās pieteikumu un pieprasīšu alimentus.

– Gudri!

– Un tad?

– Kad meitai paliks pusotrs gads, es atgriezīšos darbā, un tad es vienkārši dzīvošu! Es dzīvošu tālāk! Vienkārši dzīvošu! Tajā brīdī Karīnai ap sirdi kļuva viegli, viņa sajuta enerģijas pieplūdumu un sāka smaidīt.

– Skaidrs, ka situācija ir nepatīkama. Bet, šķiet, ka tavs dzīvesbiedrs nekādi neuzdrošinās uzņemties atbildību, kas viņā izraisa emocionālas svārstības. Vai zini, ko es darītu tavā vietā? Es viņam nerakstītu un nezvanītu. Gaidītu kamēr atgriežas pats un tikai pēc tam aicinātu viņu uz sarunu.

Pēc tam, kad Karīna atgriezās mājās, viņa pati nolēma, ka gaidīs vīru mēnesi un, ja viņš šajā laikā neizlems atgriezties, pārcelsies pie mātes un sāks veidot savu dzīvi no jauna. Tomēr vīrs atgriezās pie viņas pat bez iepriekšēja zvana.

Viņš atnāca mājās, noskūpstīja Karīnu un tad valdonīgā tonī teica:

– Ielej tēju!

Karīna ielēja tēju un sauca dzīvesbiedru pie galda.

– Kas noticis? vīrs jautājoši paskatījās uz Karīnu, bet viņa neatbildēja. Vai tu esi norijusi mēli? Vai tu domā atvainoties?

Pašai negaidot, Karīna iesmējās.

– Arvīd, ko tu no manis gribi? Tu neesi bijis mājās gandrīz mēnesi! Tu man nemaz nepalīdzi. Kad meita saslima, man bija jālūdz, lai viņu pieskata kaimiņiene, kad skrēju pēc zālēm. Un tu vēl gaidi atvainošanos? Tev vajadzētu man atvainoties!

– Tūlīt tu man redzēsi velnu!

– Nu ko, tu skriesi pie mammas? Ej, es nevienu neturu! Karīna teica, un pati bija pārsteigta par savu mierīgumu un drosmi.

Vīrs klusi maisīja tēju.

– Gribi, lai es aizeju?

– Nē, es tevi mīlu!

– Un es tevi un meitu ļoti mīlu!

Lasi arī: ““Tu dekrētā 2 gadus atpūties, tagad mana kārta”: paziņoja vīrs

Pamazām pāra attiecības uzlabojās. Bet pēc dažiem gadiem viņiem piedzima vēl viena meitiņa.

Bet ko tu domā par šo stāstu? Vai tu spētu savam partnerim piedot tik viegli kā to izdarīja Karīna? Aicinām tevi komentāros dalīties savā viedoklī un/vai pieredzē!