– Skaisti.
– Tev patīk?
– Ļoti.
Mamma sēdēja blakus un turēja mūs abas aiz rokām. Savu kreiso – uz manas plaukstas. Labo – uz Helēnas plaukstas. Divas meitas. Viena mīlestība. Oktobrī es aizvedu Helēnai telefonu. Vienkāršu, ar pogām. Ierakstīju savu numuru zem pirmās pogas.
– Ja nu kas – zvani, – es teicu.
Helēna nospieda pogu. Man kabatā ievibrēja.
– Strādā, – viņa teica.
– Strādā.
Viņa pasmaidīja – ar to pašu šķībo lūpu kustību. Tāpat kā man. Manā divdesmit septītajā dzimšanas dienā mēs svinējām trijatā. Mamma atveda kūku Helēnai – “Roko”. Es atvedu “Cielaviņu” – sev un mammai. Tāpat kā agrāk – tikai tagad mēs visas bijām pie viena galda. Nopūtām svecītes kopā. Helēna – pirmā, es – otrā. Tad dzērām tēju, skatījāmies fotogrāfijas. Mamma izvilka veco albumu – to pašu, ar nogrieztajām malām.
– Šo var atjaunot, – es teicu, rādot uz foto, kur esmu gada vecumā mammai uz rokām.
– Kā?
– Foto darbnīcā. Vai caur mākslīgo intelektu – tagad tā māk.
Mamma pakratīja galvu.
– Nevajag.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka tagad mums ir jaunas. Kopā.
Viņa izvilka telefonu un parādīja galeriju. Simtiem uzņēmumu – mēs ar Helēnu, mamma ar Helēnu, visas trīs. Pavasaris, vasara, rudens. Parks, palāta, taciņa pie korpusa.
– Kad tu paspēji? – es brīnījos.
– Katru reizi fotografēju. Piemiņai.
Helēna pastiepās pēc telefona. Mamma iedeva viņai paskatīties. Helēna šķīra lēnām, aplūkojot katru kadru.
– Mēs esam skaistas, – viņa teica.
– Skaistas, – piekrita mamma.
Es skatījos uz viņām abām – uz mammu, uz māsu – un domāju: cik gan daudz es esmu palaidusi garām. Tik daudz gadu bez Helēnas. Tik daudz dzimšanas dienu, kad viņa nopūta svecītes viena. Tik daudz gadu mamma nesa šo nastu vienatnē. Bet tagad – ne viena. Tagad mēs esam trīs. Vakarā, kad mēs ar mammu braucām mājās, es pajautāju:
– Tu nožēlo?
– Par ko?
– Ka es uzzināju.
Mamma paklusēja. Ilgi – tik ilgi, ka es nodomāju: nav sadzirdējusi. Bet tad viņa teica:
– Nē. Nenožēloju.
– Tiešām?
– Tiešām. Es baidījos no šīs dienas visus šos gadus. Bet izrādījās – nav no kā baidīties. Tu nenosodīji. Neapvainojies. Vienkārši – pieņēmi.
– Tāpēc, ka sapratu.
– Ko tieši?
– Ka tu mīlēji mūs abas. Vienādi. Vienkārši dažādi.
Mamma pamāja.
– Divas kūkas, – viņa teica.
– Tagad pa vienai no katras, – es atbildēju.
Autobuss brauca pa vakara šoseju. Aiz loga satumsa, iedegās laternas. Mamma atstutēja galvu man uz pleca un aizvēra acis. Es skatījos uz priekšu – uz ceļu, uz ugunīm, uz savu atspulgu stiklā. Blakus – mammas atspulgs. Tik līdzīgs manējam. Helēnas atspulgam. Viena ģimene. Viena mīlestība uz trim. Es vairs nejautāju. Tāpēc, ka tagad zināju visu. Bet zināt nav smagi. Smagi ir nezināt.
