Мans vīrs pēdējo trīs mēnešu laikā katru sestdienu veda mūsu bērnus “pie vecmāmiņas”. Es neiebildu. Tomēr šajā stāstā bija kas ļoti dīvains: vīrs mani nekad neaicināja līdzi, tikai teica:
“Es gribu pavadīt laiku ar bērniem divatā. Tu atpūties, kamēr mūs nav mājās.” Man tas bija ērti – varēju mierīgi nodarboties ar savām lietām. Taču kādu dienu uzzināju patiesību. Viņi jau gatavojās iziet, kad meita atgriezās pēc jakas. Es, smejoties, saucu no priekšnama:
“Pasveicini vecmāmiņu!”
Meita bija samulsusi. Viņa dīvaini paskatījās uz mani. “Mammu… tu ko?” – viņa čukstēja, – ““vecmāmiņa” ir kodēts vārds…” Es neko nesapratu. Kāds vēl kodēts vārds? “Tētis aizliedza par to runāt…” – teica meita un aizskrēja ārā. Kodēts vārds? Ko vīrs slēpj? Un kāpēc mūsu bērni tajā iesaistīti?
Es uzreiz atcēlu savus plānus, paķēru atslēgas un devos viņiem pakaļ. Kad ieraudzīju, kur vīrs aizveda mūsu bērnus, biju apmulsusi…
Ļoti drīz viss kļuva skaidrs: viņi nemaz nebrauca pie vecmāmiņas. Mašīna nogriezās pie lielā pilsētas parka. Es apstājos tālāk un vēroju, kā viņi izkāpj un dodas pie soliņa, kur jau stāvēja nepazīstama sieviete ar pusaudzi – ap 14–15 gadus vecu zēnu. Un tad es redzēju, kā mans vīrs pienāca pie šī zēna… un noskūpstīja viņu uz pieres. Mūsu bērni uzreiz sāka ar viņu rotaļāties, it kā sen būtu pazīstami.
Es vairs nevarēju stāvēt malā. Piegāju. Vīrs pamanīja mani pirmais – un uzreiz visu saprata pēc manas sejas izteiksmes. “Piedod… Es gribēju pastāstīt, tiešām.”
Izrādījās, ka vēl pirms iepazīšanās ar mani viņam bija nopietnas attiecības. Sieviete, ar kuru viņš tikās, aizgāja, nepateikusi, ka ir stāvoklī. Tikai nesen viņa ar viņu sazinājās, paziņojot, ka viņam ir dēls. Sākumā viņš neticēja, pēc tam nodeva DNS testu – viss apstiprinājās. “Es nezināju, kā tev pateikt…” – viņš klusi teica. “Un vēl es gribēju, lai mūsu bērni iepazīst savu brāli.” Man vajadzēja laiku. Bet tagad, pēc vairākiem mēnešiem, saprotu – tā ir daļa no mūsu jaunās dzīves. Mēs tiksim galā.
