Man ir 48 gadi. Jau septiņus gadus dzīvoju viena. Pagāja pietiekami ilgs laiks, lai es varētu uzelpot un atkal sākt uzticēties sev. Esmu iemācījusies būt patstāvīga, nebūt atkarīga ne no viena plāniem, ne no svešiem garastāvokļiem
Es nejūtos vientuļa — man ir interesants darbs, mans uzņēmums, personīgie rituāli un tā pati siltā kārtība, kuras tik ļoti pietrūkst pasaulē aiz loga. Tomēr, par spīti visam, esmu sieviete. Sieviete, kurai joprojām gribas jūtas, tuvību, atbalstu. Vienkārši ne par katru cenu. Reizēm, īpaši mierīgos vakaros, kad dzīvoklī ir sevišķi kluss, bet aiz loga krīt sniegs vai čaukst lietus, es tomēr atceros: kā tas ir – pamosties ne vienai? Gatavot brokastis kādam. Apspriest, kurš nopirks maizi un kuru ņemt līdzi uz vasarnīcu.
Tāpēc, kad pirms mēneša kārtējo reizi reģistrējos iepazīšanās lietotnē, es to nedarīju izmisumā. Es nemeklēju glābiņu. Es vienkārši devu sev iespēju kaut kam jaunam. Sarunai. Emocijai. Tam pašam cilvēcīgajam siltumam, kam katra no mums grib pieskarties, pat ja neatzīstas. Tā es iepazinos ar Vitāliju. 52 gadi. Profils bez banalitātēm. Fotogrāfijas – pieklājīgas: bez makšķerēšanas, bez izrādīšanās, bez komentāriem, piemēram, “meklēju mūzu”.
Pirmā ziņa – pieklājīga, mierīga. Bez rupjībām un familiāritātes. Mēs sākām sarakstīties. Viņš stāstīja par savu darbu – inženieris, nodarbojas ar dažādiem projektiem. Teica, ka mīl klasiku, prot gatavot, dievina Āzijas virtuvi. Brīvs, pieauguši bērni, dzīvo viens. Viss izskatījās pārliecinoši, neizraisīja atgrūšanu.
Kaimiņiene Guna uzaicināja mani ciemos, un tad es ieraudzīju kameras ierakstu…
Viņš bieži runāja par to, cik svarīgi ir justies vajadzīgam. Ka vīrietis bez sievietes esot kā nepabeigta konstrukcija. Es klausījos, pamāju ar galvu, kaut kur pat piekritu – viņa vārdos bija loģika. Viņš stāstīja, cik garlaicīgi ir dzīvot vienam, cik nomācoši ir atnākt tukšā dzīvoklī un skatīties sienā, tā vietā, lai dzirdētu, kā kāds virtuvē uzliek tējkannu. Tas skanēja aizkustinoši. Un kaut kādā mērā – pazīstami. Sarakste ilga gandrīz nedēļu, un ar katru jaunu frāzi es jutu, ka iekšēji atslābstu.
Viņš prata uzturēt dialogu, nebija uzbāzīgs, nepieprasīja atskaites. Rakstīja bez kļūdām, sprieda prātīgi, izprata grāmatas un filmas. Viņš šķita tieši tāds vīrieša tips, blakus kuram nav nekas jāpierāda. Vienkārši būt sev. Pirmajā randiņā mēs tikāmies mājīgā kafejnīcā netālu no manas mājas. Viņš atbrauca ātrāk, pasūtīja galdiņu pie loga. Dzīvē viņš izskatījās nedaudz vecāks nekā fotogrāfijā, bet tas nekaitināja – tieši pretēji, viņā bija kaut kas cerību iedvesošs.
Izturēšanās, runāšanas maniere, komplimentu izteikšana bez salduma. Mēs runājām divarpus stundas. Saruna ritēja viegli, ar smieklu pārtraukumiem, ar retām pauzēm, kas neapgrūtināja. Viņš stāstīja par saviem ceļojumiem, par iecienītākajiem ēdieniem, par to, kā reiz sapņojis atvērt mazu ēstuvi.
Es skatījos un domāju: “Vai tiešām ir tādi vīrieši? Bez saspringuma, bez spiediena, bez drāmām.” Atvadījāmies mierīgi. Viņš neuzstāja, vienkārši teica: “Būšu priecīgs, ja vēlēsies tikties vēlreiz.” Un es vēlējos.
Otrais randiņš notika pēc piecām dienām. Mēs pastaigājāmies pa krastmalu gar Daugavu, tad aizgājām uz nelielu restorānu. Vitālijs bija vēl atvērtāks, vērīgāks. Jautāja par manu darbu, par draugiem, pat par to, kā es attiecos pret braucieniem uz vasarnīcu. Un tad, vakara beigās, pēkšņi teica: “Zini, es tagad esmu tev blakus un domāju – ar tevi var iet gan uz veikalu, gan uz vasarnīcu. Bez steigas, bez izrādīšanās. Vienkārši cilvēcīgi.”
Es pamāju, nezinot, ko teikt. Iekšpusē viss sašūpojās. Tas bija patīkami, bet negaidīti. Mēs esam pazīstami tikai pāris nedēļas, un viņš jau runā par kopīgiem pārtikas preču pirkumiem? Trešajā randiņā, kas notika kafejnīcā ar skatu uz pilsētu, viņš bija īpaši dzīvīgs. Daudz runāja, smējās, dalījās savas dzīves detaļās, reizēm pat pārlieku. Bet es viņu nepārtraucu – klausījos un skatījos. Un tad kaut kur starp viņa stāstiem un desertu viņš pēkšņi teica: “Es tev gatavotu brokastis.”
Es uzsmaidīju. Bet viņš turpināja: “Ne tikai olu kulteni, bet tieši rūpētos. Man ar tevi ir mierīgi. Gribas nākt mājās un zināt, ka tur esi tu. Ja tu ielaistu…” Vārds “ielaistu” manī it kā iedzēla. Aiz tā nebija romantika, ne siltums, bet gan kaut kas konkrētāks. It kā cilvēks lūkojas mājoklī, kurā varētu ieiet. Ne pie sievietes – pie telpas, kuru viņš var aizņemt. Es neko neatbildēju. Bet galvā kļuva neomulīgi. Trešais randiņš – un jau mājieni par pārcelšanos. Un tālāk kas – čības zem gultas? Birste glāzē pie spoguļa? Pidžama skapī?
Sadzīves izlūkošana un jautājumi
Pēc šī vakara viņš sāka rakstīt biežāk. Ne tikai “ar labu nakti” vai “kā pagāja diena”. Bet jautājumus. “Tu esi viena mājās?” “Kāda tev apkure – individuālā vai centrālā?” “Vai tev ir klusi kaimiņi?” Es sāku saprast, ka tā nav tikai rūpju izpausme. Tā ir izlūkošana. Viņš nepieklust – viņš piemeklē. It kā pielaiko manu dzīvokli sev.
Jautājumi kļuva vēl sīkāki. “Cik maksā komunālie ziemā?” “Vai logi vērsti uz kluso pagalmu, vai uz ielu?” “Vai pie mājas ir bezmaksas stāvvieta?” Pēdējais mani satrauca jo īpaši, jo es zināju, ka viņam nav sava auto. Viņš it kā plānoja nākotni, kas nav mana – bet mūsu kopīgā, kuras izdevumus gan es segtu vienpersoniski. Manā prātā pamazām sāka veidoties auksts, racionāls aprēķins – viņš meklē loģistikas risinājumu, nevis mīlestību.
Pēc pāris dienām viņš atzinās, ka pagaidām dzīvo pie drauga – īrētā dzīvokļa saimniece to izlikusi pārdošanā. Un tagad viņam jāmeklē jauns mājoklis. “Apnicis klīst. Gribu mieru. Stabilitāti. Gribu zināt, ka – atnāku, un tur gaida. Ne tāpēc, ka jādara, bet tāpēc, ka dvēseliski.” Atkal skan skaisti. Bet atkal – par sadzīvi. Par apstākļiem. Par teritoriju.
Draudzenes apskaidrība un sirēnas
Es neizturēju. Piezvanīju draudzenei. Tā, visu izdzirdējusi, tikai iesmējās: “Tu nopietni? Viņš tev trešajā dienā ieminējās par pārcelšanos – un tu joprojām domā? Tas nav par attiecībām. Tas ir par pierakstīšanos uz bezmaksas dzīvesvietu par kuru īre nav jāmaksā. Ja viņš gribētu kopdzīvi viņš tevi aicinātu pie sevis, bet nu ne jau šādi.” Es smējos, bet iekšpusē bija trauksme. Ļoti liela trauksme. Draudzene ierosināja: “Pajautā viņam…
Šķir otru lapu, lai lasitu tālāk
