Kāpēc es piekritu dzīvot viņa dzīvoklī ar šo “viesu laulību”? Tāpēc, ka domāju, ka 57 gadu vecumā esmu atradusi savu otro pusīti
Tā sākas Ievas atzīšanās kādā sieviešu forumā. Viņa nemeklēja līdzjūtību vai padomu. Viņa izklāstīja savu stāstu kā ceļa zīmi: “Uzmanību. Slidens ceļš.” Lai gan, protams, viņa saņēma arī neaicinātus komentētāju viedokļus. Par to vēlāk. Šis ir stāsts, kas liek aizdomāties par to, kas slēpjas aiz visērtākajiem un loģiskākajiem līgumiem. Un cik viegli var sajaukt rūpes ar aprēķinu.
Tātad, Ievas stāsts.
Mēs iepazināmies ar Frici deju vakarā tiem, “kam pāri…”. Es jau daudzus gadus dzīvoju viena, pēc tam, kad mans vīrs aizgāja. Dēls ir pieaudzis, dzīvo ar savu ģimeni. Tukšums dzīvoklī kļuva ne tikai par klusumu, bet par manu vientulības skaļu, zvanošu atbalsi. Man elementāri nebija, ar ko parunāt. Lūk, kas bija problēma.
Un tad parādījās Fricis. 64 gadi, tievs, gribējās viņu sasildīt. Viņš neteica skaļus komplimentus, nebārstījās ar citātiem. Viņš bija zemes cilvēks. Un šķita tāds nožēlojams, kā man likās.
— Ieva, jūs lieliski kustaties, — viņš teica, aicinot uz lēno deju. — Jūtama inteliģence.
— Kāda tur inteliģence, — es pasmaidīju. — Parasta sieviete.
— Nē, ne parasta. Jūsos ir kodols. Un enerģija.
Viņa vārdi negrieza galvu, bet gan kaut kādā veidā… piezemēja. Ar viņu bija mierīgi. Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem. Viņš zvanīja katru vakaru, precīzi deviņos. Stāstīja, kā pagājusi viņa diena, jautāja par manu. Mēs pastaigājāmies parkā, barojām pīles. Man šķita, ka beidzot esmu atradusi to, ko meklēju – cilvēku, ar ko var parunāt par visu pasaulē.
Ideālais Piedāvājums
Pagāja trīs mēneši. Kādu dienu, sēžot uz soliņa, Fricis paņēma manu roku savējā un teica:
— Ieviņa, mana dārgā. Man ar tevi ir tik labi, kā nav bijis jau daudzus, daudzus gadus. Es domāju, ka mums ir laiks pāriet jaunā līmenī.
Man sirds ieslīdēja papēžos. Vai tiešām bildinājums? Manos gados?
— Es tev piedāvāju darījuma laulību, — viņš turpināja ar mierīgu, lietišķu toni. — Brauksi pie manis uz nedēļas nogali. Ja gribēsi, var arī nedēļas vidū. Pie manis palikt.
— Un kāpēc pie tevis? — es biju pārsteigta. — Man ir divistabu, plašāk…
— Paskaidrošu, — viņš maigi saspieda manu roku. — Tā būs ērtāk. Dalīsim visu uz pusēm. Tā būs godīgi.
Un es šeit pie sevis visu zinu, aizskriešu uz veikaliem, visu nepieciešamo nopirkšu. Bet pie tevis, kamēr tu orientēsies, kur ko labāk pirkt… Man taču nav grūti, bet tev ērtības. Un es izkusu. Kāda apdomība. Kādas rūpes. Viņš domā par manu komfortu. Neuzliek man skraidīt ar somām. Protams, es piekritu. Man šķita, ka tas ir pilnīgi saprātīgi.
Ģimenes ligzdas ilūzija
Tā tas iegājās. Piektdienas vakarā es braucu pie Friča uz viņa nedaudz novārtā atstāto vienistabas dzīvokli. Pasniedzu viņam norunāto summu — pusi no mūsu “nedēļas nogales budžeta”. Viņš paņēma naudu, lietišķi pārskaitīja un devās uz veikalu. Atgriezās ar pilnām somām.
Un tad sākās mans svētais rituāls. Es jutos kā pilntiesīga saimniece. Es izkravāju somas. Es stājos pie plīts. Es lidinājos pa viņa mazā virtuvi, radot mājīgumu un gardas smaržas. Sākumā es biju septītajās debesīs no laimes. Es atkal biju vajadzīga.
— Friciņ, nu kāpēc tu atkal atstāji krūzīti uz galda, viss pielipis. — es burkšķēju, beržot tējas apli. — Pavisam bez manis šeit dubļos ieaug.
— Jā, — gudri nopūtās Fricis, neatraujoties no televizora. — Tikai mana Ieviņa var ieviest kārtību. Tavas rokas ir zelta vērtas.
Un es kusu. Es mazgāju viņa kreklus, gludināju bikses. Tīrīju izlietni un plīti. Es gatavoju. Un ne tikai vakariņas, bet ar vērienu. Kā labākajās mājās: sātīgu zupu, kotletes ar kartupeļu biezeni, žāvētu augļu kompotu un noteikti kaut ko pie tējas, kādu kūciņu. Fricis bija pateicīgs ēdājs. Viņš slavēja manu gatavoto, lūdza papildinājumu.
— Lūk, šī ir zupa, to es saprotu. Nav tas pats, kas tā ķēpa no ēdnīcas. Tu man esi burve, Ieviņa.
Ja manam Friciņam ir labi, tātad arī man ir labi. Es vienkārši aizvēru acis un domāju par to, cik garšīgu pīrāgu es izcepšu rīt.
Lasi vēl: Kāpēc ar gadiem mēs zaudējam draugus, kā atjaunot draudzību un vai tas vispār ir nepieciešams
Aritmētika, kas vairs nesaskanēja
Tā pagāja kādi trīs, varbūt četri mēneši. Es dzīvoju no nedēļas nogales līdz nedēļas nogalei, gaidot mūsu tikšanos. Dažreiz arī darba dienās ieskrēju pārbaudīt savu vīrieti. Bet pakāpeniski sāku pamanīt dīvainas lietas. Fricis kaut kā noapaļojās. Uzēda vēderiņu, vaigi spīdēja. Viņš izskatījās atpūties un apmierināts ar dzīvi. Un es nez kāpēc jutos arvien nogurušāka. Līdz svētdienas vakaram spēka nebija pat skatīties televizoru. Es vienkārši iekritu dīvānā.
Un nauda. Mana nauda sāka izgaist ar kosmisku ātrumu. Šķita, ka nedēļas nogalē mēs iemaksājam uz pusēm, bet līdz trešdienai mans maks jau bija tukšs. Es neizpratu: kur tā paliek? Es taču netērēju pārmērīgi. Reiz es saaukstējos un neaizbraucu pie Friča. Visu nedēļas nogali nogulēju mājās.
Un tad, savas dzīvokļa klusumā, skatoties savā pustukšajā ledusskapī, es pēkšņi visu sapratu…
Apskaidrība, no kuras kļuva auksti
Uzplaiksnījums bija tik spilgts, ka es apsēdos gultā. Kā? Kā es to neredzēju agrāk? Tas taču ir tik vienkārši! Lūk, tā ir, mūsu “godīgā” shēma.
Piektdiena: es atbraucu un dodu Fricim naudu. Pieņemsim, 50 eiro. Viņš pievieno savus 50 un iet uz veikalu. Kopā 100.
Sestdiena un svētdiena: es divas dienas stāvu pie plīts un gatavoju no šiem produktiem. Es gatavoju daudz. “Par visu naudu”, kā Fricis lūdza. Lielu zupas katlu. Kalnu kotlešu. Cepešpannu ar ceptu vistu. Kūciņu dažreiz nopērku, bet dažreiz pati uztaisu. Salātus. Protams, mēs visu neapēdam. Un es vispār ēdu maz.
Svētdienas vakars: es, izspiesta kā citrons, braucu mājās.
Pirmdiena: es atnāku no darba, atveru savu ledusskapi, un tur — pele. Un es eju uz veikalu un tērēju SAVU naudu, lai nopirktu sev ēdienu nedēļai. Un ko tajā laikā dara Fricis? Bet Fricis atver savu ledusskapi, kas ir pilns ar ēdienu, ko es pagatavoju, un lieliski pusdieno ar manu boršču. Un otrdien viņš ēd kotletes. Un trešdien pabeidz ēst pagatavoto vistu.
Izrādījās, ka es ne tikai bez maksas apkalpoju viņu visu nedēļas nogali — gatavoju, tīrīju, mazgāju. Es vēl arī apmaksāju pusi no viņa ēdināšanas darba nedēļai! Mani 50 eiro baroja mūs abus nedēļas nogalē, un pēc tam viņu vienu vēl pus nedēļu. Un es tērēju savu naudu divreiz. Tā nebija darījuma laulība. Tas bija darbs. Neapmaksāts, nogurdinošs ekonomes darbs uz pusslodzi, par kuru es vēl arī piemaksāju.
Es biju ērta funkcija, izbraukuma restorāns, tīrīšanas dienests vienā personā. Un viņa “rūpes” — “es pats aiziešu uz veikalu” — bija tikai veids, kā kontrolēt finanšu plūsmas un iepirkties uz priekšu par manu rēķinu.
Saruna, kas visu mainīja
Nākamajā nedēļā viņš piezvanīja, kā parasti.
— Nu ko, Ieviņa, gaidu tevi piektdien? Es jau esmu noilgojies pēc tava boršča.
Es pasmaidīju.
— Nē, Frici, es nebraukšu.
— Kas noticis?
— Es vairs nebraukšu pie tevis. Šī akcija slēdzas.
— Kā tādā ziņā? — viņa balsī bija dzirdama neizpratne.
— Tiešā. Ja gribi tikties — tagad darījuma laulība būs pie manis. Brauc ciemos nedēļas nogalē. Iemaksāsim uz pusēm. Produktus es nopirkšu pati.
Otrā pusē iestājās ilgs klusums. Viņš, acīmredzot, arī prātā veica aprēķinus.
— Nu… labi, — viņš beidzot ar spiedienu teica. — Es atbraukšu.
Viņš atbrauca. Ar skābu seju apēda vakariņas, paskatījās televizoru un aizbrauca sestdienas rītā, atsaucoties uz neatliekamiem darbiem.
Tagad mēs ar viņu tiekamies ne tik bieži. Friciņš nezaudē cerību atsaukt mani atpakaļ pie sevis. Bet es nebraukšu. Nu varbūt reizēm, ja kļūs pavisam garlaicīgi. Ieva rakstīja, ka viņai nav vajadzīgi padomi. Viņa vienkārši vēlas brīdināt sievietes, lai nepiekristu tādām “darījuma laulībām” ar vecāka gadagājuma vīriešiem.
Nu, un komentāru viņas ierakstam tāpat bija daudz. Un vispopulārākais bija šāds:
“Sieviete, kāpēc jums vispār vajadzīga laulība? Satikāties kafejnīcā, pastaigājāties parkā, padzērāt tēju mājās un izklīdāt. Kāpēc vajadzīgas šīs nakšņošanas vienam pie otra? Kāpēc tad viņš jums vajadzīgs naktīs? Šūpuļdziesmas dziedāt?”
Atgādināšu, šis bija Ievas stāsts, ko viņa pastāstīja forumā, lai brīdinātu citus.
