“Lana, es precos un tu būsi mana līgavas māsa. Dāvanu nevajag, esi vienkārši man blakus”, bet beigās izrādījās, ka tā nemaz nav un dāvana ir pirmajā vietā. Tad kāpēc viss tas teātris…
Caurspīdīgais aploksnes saturs. Telefons iezvanīja tieši tajā brīdī, kad es slēdzu ārā tējkannu, ar plecu spiežot ciet logu, kas nekādi negribēja aizvērties. Ekrānā — “Dārta”. Es atbildēju pie otrā signāla, un ausī man burtiski ielauzās:
— Lana! Pēc mēneša es precos. Un tu esi mana līgavas māsa. Es jau iesniedzu pieteikumu. Viss! — un atskanēja kādi skanīgi smiekli, tādi, kādi mēdz būt tikai cilvēkam, kurš pēkšņi ir atradis savu īsto dzīves puzles gabaliņu.
Es uz sekundi apklusu. Tvaiks no tējkannas izspraucās, logi norasoja. Ārā sētnieks ar lāpstu klauvēja pa ledu.
— Pagaidi… — es izelpoju. — Tas nupat izskanēja tā, it kā tu būtu nopirkusi biļeti vienā virzienā un pat neiedomātos atskatīties. Kas viņš ir?
— Māris. Solīds, pārliecināts, smieklīgs un ļoti mierīgs. Es tev vēlāk par visu pastāstīšu. Bet galvenais — es neiedomājos kāzas bez tevis, dzirdi? Un, lūdzu, bez varonības. Es tevi pazīstu: sāksi tur krāt zelta statuetei. Nekā nevajag. Vienkārši esi blakus.
Es pamāju tukšajā virtuvē, lai gan viņa mani neredzēja.
— Būšu, — es teicu. — Protams, būšu.
Mēs pazinām viena otru kopš bērnudārza. Toreiz Dārta uz smilšu kasti nesa savu oranžo lāpstiņu, bet es — zaļo. Mēs abas tuvojāmies trīsdesmitniekam, abas strādājām un dzīvojām atsevišķi. Mums bija daudz kopīga: nogurums vakaros, bezgalīgi plāni “sākt no pirmdienas”, reti kino gājieni uz akcijām “divas biļetes par vienas cenu”, kafija sestdienās. Visus šos gadus mēs gājām kā divas paralēlas līnijas — blakus, bet katra pa savu ceļu.
Pēc zvana es ilgi stāvēju ar telefonu rokā, līdz tējkanna nopīkstēja otrreiz. Logs beidzot aizcirtās, un kopā ar to, šķita, aizcirtās vecā, pierastā dzīve: “mēs abas”, “mūsu brīvdienas”, “mūsu pļāpāšana”. Tagad bija “viņa un viņš”. Un kaut kur blakus — “es”, kas uzaicināta par liecinieci jaunā pasaulē. Vakarā mēs tikāmies kafejnīcā. Dārta ieradās gaišā džemperī, sārtiem vaigiem un mirdzumu acīs, ko grūti aizstāt pat ar visdārgāko izgaismotāju.
— Viņš nav līdzīgs nevienam, ko esmu pazinusi, — viņa teica jau no sliekšņa, tikko paspējusi atpogāt jaku. — Mārim ir četrdesmit, viņš nodarbojas ar loģistiku, viņam ir noliktavu tīkls, birojs, kaut kādas mūžīgas sarunas. Bet tajā pašā laikā viņš joko tā, it kā viņam būtu divdesmit, un prot klausīties. Iedomājies — klausīties! Negaidīt, kad varēs iespraust savu piebildi, bet tiešām nopietni dzirdēt, ko tu saki.
— Un kā jūs iepazināties? — es jautāju un pieķēru sevi pie aizkustinošas sajūtas, it kā mēs atkal būtu studentes un viņa stāstītu par puisi no trešā kursa.
— Caur kopīgiem paziņām. Un zini ko? — Dārta noliecās tuvāk. — Es nedomāju, ka tā teikšu, bet ar viņu ir mierīgi. Bez karuseļa galvā, bez “atbildēja/neatbildēja”. Vienkārši mierīgi. Un es nolēmu: pietiek gaidīt ideālo brīdi. Mēs iesniedzām pieteikumu. Kāzas pēc mēneša. Mazas, bet foršas. Un tu būsi man blakus. Apsoli?
— Apsolu, — es teicu, un mēs saskandinājām krūzes.
Tālāk viss aizgāja virpulī. Es atvēru darāmo darbu sarakstu telefonā: kleita, kurpes, meikaps, frizūra, apsveikums, aploksne. Parastā pirms kāzu matemātika. Darbā mums tieši tuvojās algas diena, un es rēķināju: ja nopirkšu kleitu izpārdošanā, tad dāvanai paliks normāla summa. Dārta lūdza neko nedāvināt, bet… nē. Viņa bija mans tuvs cilvēks, un es gribēju ielikt aploksnē naudu, par kuru nebūtu kauns. Pirmdienas rītā grāmatvedis mūs sapulcēja apspriežu telpā un teica balsī, no kuras gribējās izsmelt kaut pilienu labu ziņu:
— Kolēģi, avanss aizkavējas. Firmas konti ir īslaicīgi slēgti. Notiek pārbaude. Situācija ir nepatīkama, bet mēs ceram, ka līdz mēneša beigām viss nokārtosies.
Man uz kartes bija trīsdesmit eiro. Uzkrājumu nebija. Kredīts par remontu nekur nepazuda, komunālie maksājumi nekur nepazuda, un pārtikas produkti vispār neplānoja izgaist. Es atgriezos darba vietā, atvēru bankas lietotni un ilgi skatījos uz skaitļiem. Trīsdesmit eiro— tā ir kleitas tīrīšana pēc ķīmiskās tīrītavas, divi gājieni uz veikalu, trīs braucieni ar taksi, ja ļoti piespiedīs un autobuss atkal salūzīs. Dāvana? Smieklīgi. Vakarā es staigāju pa dzīvokli no istabas uz istabu un runāju ar sevi.
— Var aizņemties, — čukstēja viena mana daļa. — No kā? — jautāja otra. — No mammas? Viņai pensija aiziet ātrāk nekā man alga. No kolēģiem? Viņi paši gaida avansu. No paziņām? Nu, ne tik tuviem, lai lūgtu. No Dārtas? Viņas pašas kāzām? Vai tu esi prātā jukusi? Galu galā es piezvanīju Dārtai. Viņa atbildēja uzreiz.
— Lan, čau! Kā tev iet?
— Ja godīgi… — es ievilku elpu. — Mums aizkavēja avansu. Konti ir slēgti. Es ļoti gribēju tev sarūpēt dāvanu, bet… nesanāk. Es laikam nevarēšu nākt. Es negribu palikt kaunā. Es tomēr esmu līgavas māsa… — balss nodevīgi nodrebēja.
Otrā galā iestājās klusums. Tad Dārta teica tik stingri, kā reti kad:
— Neiedomājies. Dzirdi? Neiedomājies. Es tevi aicinu nevis aploksnes dēļ. Man vajag tevi. Nāc. Vari vispār neko nedāvināt. Es nopietni.
— Bet…
— Nekādu “bet”. Es labāk pati nopirkšu tev zeķbikses tonī, ja tev to nav. Bet tu būsi blakus. Apsoli.
Es pamāju virtuves tumsā.
— Apsolu, — es pačukstēju.
Kad noliku cauruli, kļuva nedaudz vieglāk. Es izvilku no atvilktnes baltu aploksni un ieliku tur divdesmit eiro. Sev atstāju maizei, pienam, pāris āboliem un braukšanai. Tas bija niecīgs žests, smieklīgs uz citu grezno dāvanu fona, bet es neiešu tukšām rokām. Pārējo — kaut kā.
Kāzu diena bija saulaina. Restorāns izrādījās gaišs un kluss, ar baltiem galdautiem un stikla sfērām pie griestiem. Pie ieejas es gandrīz paklupu aiz paklāja — tik liels satraukums bija kājās. Dārta — smalkās mežģīnēs ar piedurknēm līdz plaukstas locītavām, mati saņemti, acīs — smiekliņš un kāds ļoti dziļš miers. Māris viņai blakus turējās vienkārši un pārliecināti, bez ārišķīgas svarīguma sajūtas. Es pasniedzu Dārtai pušķi, mēs apskāvāmies.
— Tu atnāci, — viņa man iečukstēja ausī. — Paldies.
— Kur tad es palikšu, — es atbildēju un sajutu, kā kaut kas silts izplešas starp ribām.
Viesi no līgavaiņa puses visi kā viens bija solīdi: dārgi uzvalki, aproču pogas, sarunas par tenderiem un loģistiku, kā arī tie paši smaidu veidi, ar kādiem smaidīja cilvēki, kuri pieraduši rēķināt lielos skaitļos. Sievietes — kleitās kā no žurnālu vākiem. Es nedaudz kautrējos no savas vienkāršās, zilās kleitas — lai gan tā izskatījās lieliski — un pieķēru sevi pie tā, ka gribu ciešāk sažņaugt somiņu, it kā tā būtu glābšanas riņķis.
Tosti plūda viens pēc otra. Māris runāja īsi un trāpīgi, Dārta kļuva sentimentāla pie vārda “ģimene”, kāds no tēvočiem jokoja par “veselīgiem puikām”, kāds atcerējās, kā Dārta bērnudārzā sēja meitenēm bantes, un visa zāle smējās. Es kādā brīdī aizmirsu par naudu un par aploksni. Es vienkārši dejoju ar Dārtu, turēju viņas plīvuru, piekārtoju šķipsnu, kas bija izslīdējusi, un priecājos, ka “mēs abas” neesam pazudušas, bet vienkārši pārveidojušās.
Kad pienāca dāvanu laiks, es ieliku savu aploksni kopējā kastē, klusi, bez fanfarām. Nekādas kauna tirpiņas nepārskrēja pār muguru. Tajā vakarā man šķita: nu tiešām, blakus ir tādi biznesa kapteiņi, ka mani 20 izšķīdīs viņu plašumos kā piliens.
Pagāja mēnesis. Tad vēl viens
Darbā viss nokārtojās kā pēc neredzama zižļa mājiena: pārbaude beidzās, mums izmaksāja ne tikai avansu, bet arī pieklājīgas prēmijas par visu laiku, kad viss bija apstājies. Mans vecais klēpjdators galīgi pārvērtās par ķirbi un dūca tā, it kā gatavotos lidot kosmosā. Es ņēmu un nopirku jaunu. Ilgi izvēlējos, medīju atlaides, salīdzināju raksturlielumus — un tik un tā sanāca gandrīz uz tūkstoti. Es atnesu kasti mājās, akurāti atvēru, pārbraucu ar pirkstiem pa vēso korpusu un izjutu to kluso laimi, kuru pat negribas nevienam skaidrot.
Ar Dārtu mēs redzējāmies retāk. Tas bija saprotams: jauna ikdiena, braucieni, Māra vecāki, jauni draugi, kaut kāds dīvains grafiks. Mēs sarakstījāmies, reizēm sazvanījāmies. Un arvien biežāk sarunas izskatījās šādi:
— Iedomājies, Māris atveda man auskarus “tāpat vien”. Tik aizkustinoši… — viņa stāstīja.
— Forši, — es patiesi teicu.
— Un vēl mēs pasūtījām skapi guļamistabai, itāļu. Ilgi izvēlējāmies, bet tas ir tā vērts. Un pavasarī brauksim uz Stambulu, es sapņoju redzēt Zilo mošeju. — Un smiekli, un sajūsma, un tas vilnis, kas pārņem ar galvu.
Es priecājos par viņu, tiešām. Bet reizēm, atvienojot telefonu, pieķēru sevi pie trula smaguma. Droši vien tā arī izskatās skaudība, kad tā nav zaļa un ļauna, bet smacējoši pelēka. Vienā no tādiem vakariem mēs sazvanījāmies vēlu. Es tieši instalēju programmas jaunajā datorā, ekrāns zaigoja zils, bet tēja dzisa, aizmirsta uz palodzes.
— Man ir jaunumi. — teica Dārta. — Vari par mani priecāties tieši tagad?
— Vienmēr gatava, — es pasmaidīju.
— Māris man nopirka ceļojumu… Lana, nedēļu pie jūras ziemā. Iedomājies? Es nekad ziemā neesmu lidojusi. Sildīsimies un ēdīsim mango.
— Vau. — Es tiešām pasmaidīju. — Super.
— Bet kā tev? — viņa viegli pajautāja. — Kas jauns?
— Nopirku jaunu datoru, to, ko vienmēr gribēju. Beidzot. Vecais tikko elpoja.
Pauze. Ne gara, bet tāda, kurā tu iekrīti kā spraugā grīdā.
— Datoru? — Dārta pārprasīja. — Gandrīz par tūkstoti?
— Gandrīz, — es godīgi teicu. — Mums izmaksāja prēmijas, tās vecās, atceries, kad aizkavēja? Es ilgi domāju, bet tas tiešām ir vajadzīgs darbam.
— Skaidrs, — viņa noteica tik vienmērīgi, ka šis vienmērīgums atbalsojās kā ledus gabaliņš. — Sev tātad nauda atradās.
— Pagaidi, kas tas nupat bija? — es apjuku. — Tu taču zini, kā bija. Toreiz mums kontus iesaldēja, man uz kartes bija 30. Es tev godīgi pateicu…
— Atceros, — viņa pārtrauca. — Atceros, kā tu man iebāzi aploksnē 20. Divdesmit, Lana. Līgavas māsa. Bet tagad izrādās, ka gandrīz tūkstoti datoram tu viegli atrodi.
— Es neatradu viegli, — es pamanīju, ka sažņaudzu krūzi tā, ka pirkstu gali kļuva balti. — Es krāju, gaidīju atlaides, mēs saņēmām prēmijas. Un toreiz… toreiz man nekā nebija. Es pat gribēju nenākt, lai nepaliktu kaunā, bet tu pati teici: “Nāc”.
— No pieklājības, — Dārtas balsī iestirkšķēja ledus. — Ja cilvēkam nav naudas, varēja atrast veidu. Aizņemties. Pārdot kaut ko. Tiešām nenākt. Bet tā — es sēdēju vīra un viņa radu priekšā un vēru vaļā tavu aploksni. Bija ļoti neērti.
Es skatījos mirgojošajā ekrānā un klusēju. Tad teicu:
— Tas nav godīgi. Tu zināji visu. Es pateicu kā ir. Es atnācu, jo tu lūdzi. Un man nebija jāņem kredīts skaista skaitļa dēļ svešā kastē.
— Es nerunāju par skaitli, — viņa atmeta ar roku. — Es runāju par cieņu.
— Cieņu? — es pārprasīju, un pēkšņi kaut kas karsts uzkāpa. — Cieņa ir tad, kad tu tici, ka draugs tevi negrib pazemot. Ka viņš izdarīja visu, ko varēja. Ka viņš, iespējams, nedēļu ēdīs griķus, bet tik un tā atnāks un turēs tavu plīvuru, jo tu lūdzi. Nevis par summu. Dārt, tu tiešām par šo?
Sekunde, vēl viena. Tad viņa noteica, jau asi:
— Nezinu. Esmu nogurusi. Parunāsim vēlāk.
Es neteicu “labi”. Es vienkārši nospiedu “beigt sarunu”. Istabā kļuva tik kluss, ka varēja dzirdēt, kā aiz sienas kāds pārbīda tabureti. Es sēdēju un skatījos uz savām plaukstām. Tajās nebija ne zelta, ne pērļu, ne biļešu uz jūru. Tikai neliela trīce un lipīgs nosēdums. Mūsu sarakstes fonā bija fotogrāfija, kur mēs smejamies vecā kinoteātrī, turot rokās papīra glāzes ar popkornu. Es atvēru saraksti un aizvēru, kā ledusskapja durvis, kurā nav ēdiena: vienkārši pieraduma pēc.
Kādu dienu es nolēmu uzrakstīt. Izdzēsu desmit variantus un nosūtīju vienkāršu: “Vai tu tiešām domā, ka draudzība ir summa aploksnē?”
Atbilde atnāca ātri: “Es uzskatu, ka tuvs cilvēks jūt pieklājības robežas. Pat ja viņam ir problēmas.”
“Manas problēmas nebija izdomātas,” es uzrakstīju. “Tu zināji.” “Es brīdināju.” “Tu teici — nāc.”
“Es atceros, ko teicu,” atnāca atbildē. “Un es atceros, kā jutos pēc tam.”
Es aizvēru čatu.
Paēdušais tiešām ne vienmēr saprot izsalkušo. Bet izsalkušais pilnībā var saprast paēdušo — un vienkārši paiet malā, lai nestāvētu pie sveša galda ar tukšu šķīvi. Viņai bija viss, bet tik un tā bija par maz. Ja es būtu ielikusi 100, ko viņas dzīvē mainītu tie 80 eiro? Es taču viņu pabrīdināju un viņa varēja nevērt aploksni vaļā visu priekšā.
Bet kā jūs rīkotos manā vietā? Vai jūs ietu uz kāzām?
