Pēc Čornobiļas un Fukušimas traģēdijām šķita, ka Eiropa uz visiem laikiem ir novērsusies no atomenerģijas. Tomēr pēdējos gados situācija ir krasi mainījusies un diskusijas par jaunu atomelektrostaciju (AES) būvniecību atkal kļuvušas aktuālas.
Karš Ukrainā un nepieciešamība pēc enerģētiskās neatkarības liek valstīm meklēt stabilus elektroenerģijas avotus, kas nepaļaujas uz Krievijas gāzi vai naftu. Lai gan bažas par drošību nekur nav pazudušas, kodolenerģija Eiropas Savienībā piedzīvo negaidītu atdzimšanu, raksta portāls lsm.lv
Krievijas iebrukums Ukrainā skaidri parādīja, cik bīstama var būt pārlieku liela paļaušanās uz vienu enerģijas piegādātāju. Kad Eiropa apņēmās atteikties no Krievijas fosilā kurināmā, radās steidzams jautājums – ar ko to aizstāt? Atjaunojamā enerģija, piemēram, saule un vējš, ir svarīga, taču tā ne vienmēr spēj nodrošināt stabilu bāzes jaudu visu diennakti.
Šajā brīdī kodolenerģija atkal nonāca uzmanības centrā. 2024. gadā gandrīz ceturtā daļa no visas ES saražotās elektrības nāca tieši no atomstacijām. Pašlaik Eiropā darbojas vairāk nekā simts reaktoru, un Francija joprojām ir šīs nozares līdere. Tur aptuveni 70 % elektrības ražo tieši AES, kas ļauj valstij nodrošināt gandrīz pusi no visa Eiropas kodolenerģijas apjoma.
Kurās valstīs plāno būvēt jaunus reaktorus?
Interese par jaunu staciju celtniecību aug ne tikai Francijā, kura plāno būvēt vismaz sešus jaunus reaktorus. Arī mūsu kaimiņi igauņi sper nopietnus soļus šajā virzienā. Igaunijas valdība jau strādā pie likumdošanas, lai pavērtu ceļu mazo modulāro reaktoru būvniecībai. Viņu mērķis ir skaidrs – enerģētiskā drošība un prognozējamas cenas patērētājiem.
Līdzīgi plāni ir Polijai, kura līdz 2040. gadam vēlas uzbūvēt sešus reaktorus, kā arī Bulgārijai, Rumānijai un Čehijai. Pat Latvija, lai gan šobrīd prioritāte ir citi enerģijas veidi, neizslēdz kodolenerģijas iespējamību nākotnē un veic priekšizpētes darbus, lai saprastu, kur šādas stacijas teorētiski varētu atrasties.
Bailes no katastrofām un jaunās tehnoloģijas
Sabiedrības skepticismu joprojām baro atmiņas par 1986. gada pavasari Čornobiļā. Daudzās valstīs, īpaši Vācijā, pret kodolenerģiju vērstās kustības ir ļoti spēcīgas, jo cilvēki joprojām baidās no radioaktīvā piesārņojuma riska. Neuzticēšanās varasiestādēm un neziņa par to, kā rīkoties avārijas gadījumā, tikai pastiprina šīs bailes.
Tomēr zinātne nestāv uz vietas. Mūsdienās uzsvars tiek likts uz mazajiem modulārajiem reaktoriem (MMR). Tie ir mazāki par tradicionālajām stacijām un aprīkoti ar tā dēvēto “pasīvo drošības sistēmu”. Tas nozīmē, ka pat neparedzētās situācijās reaktors spēj apstādināt darbību un atdzist pats, bez cilvēka iejaukšanās. Turklāt šādas stacijas var būvēt vietās, kur agrāk atradās ogļu spēkstacijas, izmantojot jau esošo infrastruktūru un vadus.
Diemžēl karš Ukrainā ir radījis arī jaunus drošības riskus. Zaporižjas AES, kas ir lielākā Eiropā, regulāri nonāk militāro darbību zonā. Pasaule ar bažām vēro ziņas par apšaudēm pie stacijas, jo jebkurš nopietns bojājums varētu skart ne tikai Ukrainu, bet visu Eiropu.
Tāpat satraucošas ziņas pienāk no Čornobiļas. 2025. gada sākumā drona uzbrukums varētu būt sabojājis slaveno aizsargkupolu virs ceturtā reaktora. Organizācija “Greenpeace” brīdina, ka pastāv konstrukciju iebrukšanas risks, kas izraisītu radioaktīvo vielu noplūdi. Šādi notikumi liek valdībām vēlreiz rūpīgi pārvērtēt, cik droša ir atomenerģija kara apstākļos.
Vai mēs nenonāksim jaunā atkarībā?
Viena no lielākajām problēmām ir degviela – bagātinātais urāns. Pat ja Eiropa vairs nepirks Krievijas gāzi, daudzas valstis joprojām ir atkarīgas no Krievijas urāna. Pašlaik Krievijas “Rosatom” bagātina aptuveni 40 % no visas pasaules urāna apjoma. Tas ir milzīgs skaitlis, kas rada bažas par to, vai mēs vienu atkarību neaizstājam ar citu.
Turklāt Krievija un Ķīna ir izvirzījušās vadībā tieši reaktoru būvniecībā. Pēdējo gadu laikā lielākā daļa jauno projektu visā pasaulē tiek īstenoti ar viņu tehnoloģijām. Eiropai ir jāmācās ražot un būvēt pašai, citādi mēs atkal kļūsim par ķīlniekiem svešu valstu politiskajām interesēm.
AES būvniecība ir ārkārtīgi dārga un laikietilpīga. Tie ir miljardiem eiro lieli ieguldījumi, kas atmaksājas tikai pēc gadu desmitiem. Lai gan projekti rada tūkstošiem jaunu darbavietu, Eiropā akūti trūkst kvalificētu speciālistu. Daudzi no tiem, kas strādāja atomstacijās pirms divdesmit gadiem, jau dodas pensijā.
Tas nozīmē, ka valstīm būs jāiegulda milzu līdzekļi izglītībā vai jāpiesaista eksperti no ārzemēm. Imigrācijas jautājumi Eiropā jau tā ir jūtīga tēma, tāpēc ārvalstu speciālistu piesaiste var izsaukt papildu pretestību sabiedrībā. Pāreja uz kodolenerģētiku nav tikai inženiertehnisks izaicinājums, tas ir arī politisks un sociāls pārbaudījums, kurā jālīdzsvaro drošība, izmaksas un neatkarība.
