“Viņa jau no paša sākuma uzskatīja, ka man var spļaut virsū,” savās ģimenes likstās dalās pensionāre Alīda Zariņa. “Visu uztver kā uzbāšanos. Mans visnevainīgākais jautājums, piemēram, kā klājas, tiek uztverts kā iejaukšanās viņas ģimenes dzīvē. Ja zvanu, klausuli neceļ un nepārzvana. Pati nezvana, par mani neinteresējas. Toties mūsu dzīvoklis gan viņu interesē – par šauru viņiem četriem esot kļuvis dēla vienistabas dzīvoklītī, saka, ka jāpārdod un jāmeklē lielāks! Kā tad, es jau tūlīt skriešu un darīšu…” pukst sirmā kundze.
“Labi vēl, ka pietika prāta noformēt uz sevi, nevis dēla vārdā,” stāsta Alīdas kundze. “Citādi viņi man pat atļauju neprasītu, pārdotu un gādātu lielāku uz kredīta…”
Lasi arī:Tautiete no Vācijas pēc brīvdienām Latvijā mājup atgriezīsies krietni turīgāka
Otrai istaba atrisinātu daudzas jaunās ģimenes problēmas, bet Alīdas kundze pat dzirdēt negrib par pašas īpašuma pārdošanu.
Pirmo reizi dēls un vedekla par to ieminējušies pirms diviem gadiem, kad otrais mazulis vēl bijis tikai “projektā”.
Lasi arī: Latvijā top Baltijā lielākais “outlet” veikalu komplekss un tas tik pabeigt jau pavisam drīz – lūk visa informācija
“Bet tie taču ir jūsu mazbērni!” izsaucās Anda. “Viņu dzīve… Vai tad jūs tiešām negribat, lai viņi aug normālos apstākļos?”
“Ak, tu, svētā vientiesība,” nopūšas vīramāte, atceroties šo sarunu. “Ne sev cenšas, bet tikai maniem mazbērniem, lūk, kā! Protams, atteicu. “Pietiek jau ar to, ka vairākus gadus manā īpašumā dzīvojat, īri nemaksājat, esiet pateicīgi par to pašu. Bet viņa atcirta, ka tad mazbērnus man neredzēt, ja reiz par viņiem nospļauties!”
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk (piemēram ko Alīdas kundze saka par saviem mazbērniem)
