Autors: Rinalds Vītols

Šis stāsts sākās pirms aptuveni sešiem mēnešiem, kad iepazinos ar Līgu. Man ir trīsdesmit astoņi gadi, viņai – trīsdesmit seši. Līga audzina desmit gadus vecu dēlu Markusu no savas pirmās laulības.

Dzīve mēdz piespēlēt sižetus, kurus pat kino scenāristi nespētu izdomāt. Man ir 35 gadi, un līdz šim es ticēju, ka mana laulība ir stabils un drošs patvērums.

Ziemā mēs bieži vien izejam no mājas, cerot, ka sals mūs pasaudzēs, un par īsto aukstumu atceramies tikai tad, kad roku un kāju pirksti jau sāk zaudēt jutību. Standarta padomi tipa “uzvelc biezākus cimdus” lielos mīnusos bieži vien vairs nepalīdz.

Anete un Juris sareģistrējās tikai pirms pusgada. Lai iekrātu naudu paši savam mājoklim, jaunais pāris nolēma sākumā padzīvot Jura mātes dzīvoklī. Gandrīz uzreiz Anete pamanīja kādu dīvainu lietu: vīramāte, Intas kundze, dievināja atkārtot frāzi: “Es jūsu ģimenes dzīvē nejaucos, jums ir sava pasaule.”

Sarunas par vecumu parasti sākas ne no tās puses. Cilvēki skatās pasē, saskaita nodzīvotos gadus un smagi nopūšas, sakot, ka viss jau ir nokavēts. Patiesībā vecums nemaz nav stāsts par cipariem, bet gan par brīdi, kad cilvēks kļūst emocionāli un fiziski trauslāks.

Paula vienmēr ir mācējusi saglabāt mierīgu sejas izteiksmi pat visgrūtākajos brīžos. Šo mākslu — savaldības un gandrīz teatrālas izturības apvienojumu — viņai savulaik iemācīja vecmāmiņa. Vecā kaluma sieviete mēdza teikt: “Paulīt, ja vēlies uzzināt patiesību, iemācies kļūt nemanāma…

Gadu no gada pirms lielajiem svētkiem es sajūtu to pašu smaguma sajūtu krūtīs. Tā nav patīkama satraukuma pilna gaidīšana, bet gan neizbēgama netaisnības sajūta, kas ar katru reizi kļūst arvien rūgtāka.

Daudzi vecāki piekritīs – mēs gribam saviem bērniem to labāko. Mēs strādājam, krājam un reizēm atdodam pēdējo, lai tikai viņiem klātos vieglāk nekā mums savulaik. Taču ir brīdis, kad šīs rūpes sāk strādāt pret mums pašiem.