“Pirmajā dzimšanas dienā es nemaz nenojautu, kas tās par svinībām. Atceros, ka mamma mani ieģērba kodīgā satīna kleitā un tādēļ es raudāju. Lai arī man teica, ka šī ir mana īpašā diena, es tāpat neko nesapratu, bet, par laimi, galu galā beidzu raudāt. Todien man uzdāvināja plīša rotaļlietu Minniju, tās seja mani biedēja, tas nav vārdiem aprakstāms. Tiklīdz to ieraudzīju, es atkal raudāju un centos to atgrūst.
Kad biju pusotru gadu veca, es aizmiegot sāku sapņot. Šajā vecumā man likās, ka es viena pati dodos prom no visiem, tādēļ vēlējos, lai mamma visu laiku ir man līdzās. Neilgi pēc manas otrās dzimšanas dienas piedzima mana jaunākā māsa Džesika. Es nezināju, kas ir māsa, un man tobrīd daudz interesantāk likās spēlēties ar rotaļu vilcieniņu. Drīz vien es sapratu, ka vairs neesmu vienīgais bērns un man itin visā jādalās ar māsu, kā arī viņai jāatdod vecās drēbes un rotaļlietas.
Tā ir taisnība, ka esmu viena no aptuveni 80 cilvēkiem, kuriem piemīt šāda veida atmiņa. Es nespēju aizmirst nevienu savas dzīves dienu, es pastāvīgi emocionāli izdzīvoju pagātnes notikumus, turklāt tie ir tik detalizēti. Tomēr esmu pārliecinājusies, ka daudzi citi cilvēki atceras, kā bērnībā viņu dzīvē ienākuši jaunākie brāļi un māsas, kā arī svinētās dzimšanas dienas un Ziemassvētkus,” Rebeka skaidro.
Šobrīd zinātniekiem ļoti aktuāls ir jautājums, vai cilvēki vispār aizmirst to, kas noticis. Piemēram, Alcheimera slimības sākotnējos posmos cilvēki ir spējīgi atsaukt atmiņā dažādus svarīgus dzīves notikumus, lai arī šķiet, ka tie ir aizmirsti pavisam. Sākotnēji šķiet, ka šīs slimības skarto cilvēku īstermiņa atmiņa kļūst vājāka, bet nostiprinās ilgtermiņa atmiņa. Lai gan pēcāk, kad slimība iesakņojas dziļāk, pazūd jebkāda veida atmiņas par dzīves notikumiem.
Ir tik daudz svarīgu lietu, kas mums jānoskaidro par atmiņu veidošanu. Pirmkārt, mūsu smadzenes ir mūsu eksistences kontroles centrs, bet atmiņas sastāda visu, ko esam iemācījušies (kā apzināti, tā arī zemapziņā). Cilvēkam ir dažāda veida atmiņas, bet tie, kurus skāris HSAM, spēj precīzi atcerēties tikai autobiogrāfiska rakstura atmiņas. Autobiogrāfiskas atmiņas ir tās, kuras iegūstam personīgi ko piedzīvojot mūža laikā.
Avots: boredpanda.com