Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka muļķīgi stāsti ir kaut kas tāds, kas notiek ar citiem, bet jūs pati diez vai kļūsiet par varoni šādā absurdā…ar mani tā notika
Es arī tā domāju, līdz nonācu situācijā, par kuru, iespējams, vēlāk varēs pajokot, bet šobrīd, to atceroties, iekšā tirpst nepatīkams aukstums. Mans stāsts nav tik daudz par restorānu un vīrieti, cik par dažu cilvēku apbrīnojamo spēju pazust tā, it kā nekas nebūtu bijis, bet tevi atstāt ar jautājumu kaudzi un iespaidīgu rēķinu par vakariņām…
Man sagribējās kaut ko jaunu, uzlabot garastāvokli, atļauties mazu piedzīvojumu. Pēdējais gads nebija viegls – darbs, bezmiega naktis, rutīna, nebeidzamās rūpes, un tad kādu dienu paziņa no sociālajiem tīkliem piedāvāja satikties:
“Sen jau domāju, ka tev ir vajadzīgs viens kārtīgs vakars.”
Viņš bija viens no tiem vīriešiem, kuri turas pārliecinoši, bez lieka spiediena. Gan paskatīties patīkami, gan neapgrūtina ar muļķībām, un kurš gan atteiktos no uzaicinājuma skaisti paēst. Raksturs viņam mierīgs, noslēpumains, sarunās – ne miņas no banalitātēm. Mēs ilgi sarakstījāmies tīmeklī, viss grozījās ap un par. Un tad viņš mani uzaicināja uz restorānu ar labu virtuvi un skaistu skatu. Piekritu bez bažām.
Vakaram gatavojos cītīgi, ilgi piemeklēju tērpu, pārdomāju frizūru, atsvaidzināju manikīru. Gribējās gūt baudu kaut vai no paša tikšanās un vakariņu procesa. Viņš piezvanīja pusstundu pirms tikšanās un precizēja laiku. Satikāmies pie ieejas. Jānis, tā viņu sauca, izskatījās lieliski – uzvalkā, ar vieglu, patīkamu smaržu aromātu, pārliecināts un pieklājīgs. Aizveda pie galdiņa, palīdzēja novilkt mēteli, izteica komplimentu un kopumā uzvedās tā, kā uzvedas vīrieši, kuri vēlas iepatikties sievietei.
Pasūtīja viņš daudz: pāris salātus, lielu uzkodu plati, pudeli laba dzeriena, pamatēdienus, pat desertu kartē ieskatījās ar interesi. Es nedaudz nobrīnījos, bet nolēmu nebojāt svētkus – lai notiek, turklāt vakara gaisotne bija patīkama. Jānis pārliecinoši bārstīja stāstus, ik pa laikam iztaujāja par maniem vaļaspriekiem, stāstīja, kā apceļojis pus Latviju un tamlīdzīgi.
Es sajutu, ka varu uzelpot: blakus ir cilvēks, kuram ir interesanti klausīties un kurš neuzdod muļķīgus jautājumus, nediskutē par niekiem.
Ēdieni nomainīja cits citu, viss izskatījās kā no pastkartes. Es atslābu, sāku baudīt atmosfēru un nodomāju, ka mums viss notiek pieaugušo līmenī. Kādā brīdī Jānis paskatījās pulkstenī un teica, ka viņam jāiziet piezvanīt partnerim. Es mierīgi pamāju un nedomāju par neko brīnīties. Vīrietis devās uz izejas pusi, telefonu piespiedis pie auss, bet es nolēmu, ka arī pati mazliet atpūtīšos, pārskatīšu jaunumus telefonā, pārbaudīšu ziņas.
Pagāja minūtes desmit, bet Jāņa joprojām nebija… Es sāku skatīties uz durvīm, kas zina, ar ko viņš tur runā un kas piesaistījis viņa uzmanību. Tikmēr uz galda brīvas vietas gandrīz vairs nebija palicis. Restorāns nebija pārpildīts, taču oficianti jau vairākas reizes bija pienākuši ar pieklājīgu smaidu un jautājuši, vai mums viss ir kārtībā. Pēc 15 minūtēm man kļuva neomulīgi. Pārbaudīju telefonu – no viņa nekā nav, rāda, ka ir “tiešsaistē”, bet nekādu komentāru. Pēc 20 minūtēm mani viss sāka tracināt, es simto reizi galvā pārcilāju visu, ko vakariņu laikā varēju pateikt nepareizi. Pienāca oficiants un jautāja:
“Vai jūsu pavadonis kavējas?”
Es nedaudz pasmaidīju un teicu, ka jā, tūlīt pienāks. Vajadzēja vilcināt laiku un neizrādīt satraukumu. Troksnis zālē kļuva uzbāzīgs, radās sajūta, ka mans galdiņš ir visas apkalpojošās komandas uzmanības lokā. Tiklīdz es galīgi sapratu, ka Jānis neatnāks un mans vienīgais pavadonis šovakar ir ēdiena šķīvji un skaudīgi skatieni, sirds sažņaudzās. Ko man tagad darīt? Piezvanīt? Kautrēties palūgt? Vai vienkārši celties un iet prom? Bet audzināšana neļāva vienkārši izgaist. Pagāja vēl 10 minūtes.
Jānis joprojām bija tiešsaistē, taču neatbildēja ne uz zvaniem, ne ziņām. Kādā brīdī oficiants atnesa rēķinu, nolika to manā priekšā ar nesatricināmu, bet līdzjūtīgu izteiksmi. Es samaksāju, makā kļuva tukšs, un man bija tik ļoti kauns…
Viņu aizpūta kā ar vēju. Viņš pazuda. Bez pēdām, bez liekiem paskaidrojumiem, ar kaut kādu izrādi, kurā es izrādījos galvenā varone!
Piepildījās nakts murgs un sieviešu stāsts vienā flakonā: vakariņas, randiņš, pamācība un mācībstunda vienā šķīvī.
Es samaksāju rēķinu, paņēmu mēteli un izgāju cauri zālei ar akmens seju. Sajūta bija tāda, ka mani ir apkrāpuši kā bērnu, iemetuši svešu acu un šķību smaidu mudžeklī. Mājās pār mani pārvēlās nepatīkamu domu vilnis. Kāpēc šādi vīrieši ir sastopami? Cik grūti ir būt atvērtai, ja pastāv iespēja uzskriet kārtējam viltniekam, kuram ir vienalga, ko tu jūti vai par ko sapņoji.
Tonakt gulēju slikti, pārcilāju detaļas, meklējot loģiku, lai gan loģikas nebija palicis nemaz. No rīta uz sirds kļuva vieglāk tikai tāpēc, ka bija pienākusi jauna diena. Jānis pazuda no saziņas lietotnēm, izdzēsās no sociālajiem tīkliem, numurs bija ārpus uztveršanas zonas. Un pat ja es viņu sastaptu uz ielas, neesmu pārliecināta, ka maz kaut ko jautātu.
Ne visi pieaugušie ir pelnījuši pieaugušu rīcību, ne katram derēs tavas cerības un sirsnība. Otrās iespējas nav jādod, ja jau pirmajā reizē kāds tevi nostāda tādas personas pozīcijā. Ja vīrietis pasūta ēdienu “no visas sirds” un pēc tam pazūd kā burvju mākslinieks dūmos, tad lai viņš paliek savā pasakā par viltību un uzvarām.
Bet es iemācījos būt piesardzīgāka un turpmāk dodos prom no jebkuras situācijas, kurā sāk kļūt neomulīgi. Lai labāk vakars beidzas mājās, nevis restorānā ar tukšu maku… Pēc tam, kad mājās biju kārtīgi visu pārdomājusi un apsolījusi sev vairs nekad neuzticēties “skaistiem uzvalkiem”, pagāja nedēļa. Sāpes pārvērtās aukstā mierā. Taču šis stāsts nebeidzās ar Jāņa pazušanu.
Vienā lietainā otrdienas pēcpusdienā, ejot garām tai pašai vecpilsētas kafejnīcai, es pamanīju Jāni. Viņš nesēdēja restorānā. Viņš stāvēja pie kādas automašīnas ar kurjera somu plecos un sniedza sūtījumu kādai sievietei. Viņa uzvalks bija pazudis, tā vietā bija nobružāta jaka, un viņa skatiens vairs nebija ne pārliecināts, ne noslēpumains. Viņš izskatījās noguris un… mazs.
Mūsu acis satikās. Tajā mirklī viņš nevis pazuda kā burvju mākslinieks, bet gan neveikli nodūra skatienu un gandrīz paklupa pār apmali, mēģinot ātrāk tikt pie sava velosipēda. Es sapratu visu. Tas nebija nekāds “biznesa partneris”, kam viņš zvanīja. Tas bija mēģinājums vienu vakaru nospēlēt dzīvi, kuru viņš nevarēja atļauties, uz mana rēķina. Viņš nebija galvenais varonis no filmas, viņš bija vienkārši mazs aktieris.
Es nepiegāju klāt. Es pat nepasmīnēju. Es vienkārši turpināju iet, jūtama viegluma pārņemta. Viņa lielākais sods nebija mans rēķins, bet gan tas, ka viņam katru dienu jāatgriežas savā dzīvē, kamēr es savu “rēķinu” jau biju nomaksājusi un kļuvusi brīva.
Iegriežoties aiz stūra, es izvilku telefonu un izdzēsu viņa pēdējo palikušo “online” statusu savā vēsturē. Dažreiz vislabākās beigas nav atriebība, bet gan apziņa, ka tu esi spēlējusi godīgi, pat ja pret tevi izturējās slikti. Es pasūtīju sev visgaršīgāko kafiju līdzņemšanai un devos tālāk – šoreiz pati savā režijā.
