Man vēl nav 30, man ir tikai 22 gadi, bet sabiedrība joprojām uzskata, ka man ir pienācis laiks dzemdēt bērnu. Kad es pamatoju savu viedokli, neviens manī neklausās, norakstot visu uz jaunības maksimālismu.
Tomēr mani iedvesmo manas vecākās māsas piemērs. Viņai nav ne vīra, ne bērnu, pat ne pastāvīgu attiecību. Viņa brauc ar automašīnu, mīl pārgājienus dabā, dievina dzīvniekus. Kad viņai tiek atgādināts, ka “pulkstenis steidzas”, viņa tikai “sarauc” pieri.
Kad es kādam stāstu par savu māsu, man saka, ka viņas labā dzīve ir tikai šķietamība, bet patiesībā viņa vaimanā pa naktīm, jo viņai trūkst laimes personīgajā dzīvē, un jo īpaši tāpēc, ka viņai nav bērnu.
Es brīnos, kāpēc cilvēki tik dedzīgi cenšas uzspiest savus uzskatus. Es atradu tikai vienu izskaidrojumu – skaudība. Kad ikdienas dzīves un bērnu nomocīta sieviete pēkšņi ierauga skaistu bezrūpīgu sievieti tādā pašā vecumā, viņai rodas skaudība.
Es nevaru atrast nekādu citu izskaidrojumu. Personīgi es nekad nevienu neesmu mēģinājusi pārliecināt, ka bērni ir slikti un ka viņiem nevajadzētu būt. Sabiedrība man nemitīgi cenšas uzspiest savus uzskatus.
Respektēsim viens otru un neiejauksimies citu cilvēku dzīvēs. Mēs dzīvojam sev, nevis citiem cilvēkiem, kuriem mēs patiesībā nerūpam, tāpēc mums ir tiesības dzīvot savu dzīvi tā, kā mēs uzskatām par piemērotu.