Bērna piedzimšana ir liela atbildība ne tikai materiālā ziņā, bet arī enerģijas patēriņš. Šī iemesla dēļ ārsti iesaka sievietēm dzemdēt pēc iespējas ātrāk, kamēr vien viņām ir spēks celties naktīs, rūpēties par bērnu visu diennakti, būt viņam stipra, dzīvespriecīga un skaista mamma.
Man ir 22 gadi, un es strādāju pie savas karjeras: nesen mainīju darbu, un mana karjera ir sākusi attīstīties. Esmu precējusies jau gadu, bet mēs ar vīru esam nolēmuši, ka mums ir pāragri laist pasaulē bērnu, jo mums ir nepieciešams nostāties uz kājām un nebūt atkarīgiem no vecākiem.
Tas man bija liels pārsteigums, kad mamma paziņoja, ka ir stāvoklī. Manai mammai ir 46 gadi.
Mani vecāki ir labi situēti cilvēki: tēvam ir labs darbs, viņš spētu nodrošināt bērnu. Mamma apgalvoja, ka viņai pietiks spēka rūpēties par bērnu, ka tas viņai būs liela laime.
Pēc ilgām pārdomām es pārliecināju mammu ka, nedrīkst dzemdēt bērnu, jo domāju, ka viņa nespēs tikt galā, jo bieži sūdzējās par savu veselību un pašsajūtu.
Pēc bērna piedzimšanas mammas noskaņojums mainījās: pirmajā mēnesī mamma bija ļoti nogurusi, viņa nepārtraukti gribēja gulēt.
Mamma bieži man zvanīja un sūdzējās par to, cik viņai ir grūti:
– Nāc un palīdzi man pieskatīt bērnu.
– Paliec pie mums uz nedēļas nogali. Tu pieskatīsi bērnu, un es atpūtīšos.
Es palīdzēju, cik vien varēju, bet drīz vien mamma teica, ka man vajadzētu pamest darbu un palīdzēt viņai ar bērnu. Tētis piekrita samaksāt par manu palīdzību, dot man tieši tādu pašu summu, ko nopelnīju darbā.
Pēc tam, kad es atteicos, es vecākiem kļuvu par sliktu cilvēku. Viņi iesaistīja manu vecmāmiņu, kura arī mani pierunāja palīdzēt vecākiem un pamest karjeru.
– Tu palīdzi saviem vecākiem, tu iemācies rūpēties par bērnu. Un tad tev un tavam vīram būs savs bērns! – tā teica vecmāmiņa.
Es esmu kategoriski pret to.
Paskaidrojiet man, ko darīt, lai saglabātu darbu, bet tajā pašā laikā nesabojātu attiecības ar vecākiem.