Darbs vīram ir nestabils, viņus regulāri sūta komandējumos, bet man ir nakts maiņas. Pamēģinājām nolīgt auklīti, bet arī viņa nespēja ilgi tikt galā ar dēlu.
Reiz nācās atstāt bērnu pie draudzenes. Par pārsteigumu viņš viņu klausīja, turklāt ļoti labi. Es viņai piedāvāju ar viņu pasēdēt par ne mazu naudu, bet viņa atteicās personisku iemeslu dēļ.
Bet viņa man ieteica pamēģināt piecu dienu dārziņu-internātu. Pēc viņas sacītā, tur strādā nevis parastas audzinātājas, bet speciālisti, kuri var nedaudz izlabot bērnu psihiskās problēmas.
Bet tur iekļūt nav nemaz tik vienkārši. Par laimi, maniem vecākiem ir labi sakari un viņi palīdzēja.
Sākumā bija jauktas sajūtas. It kā labi, ka dēls ir labu audzinātāju rokās, bet no otras puses it kā nepareizi. Sanāk, ka esmu pametusi bērnu.
Lasīt vēl –Igo atklāj, kas īsti izraisīja liktenīgo avāriju 2000. gadā
Bet tad nomierinājos un sapratu, ka PSRS laikā bērnus uz tādiem dārziņiem nosūtīja regulāri, un tāda bija vienkārši lietu kārtība.
Mājās tagad ir kluss, neviens nestrīdas un nekliedz. Brīvdienās mēs visu laiku pavadām ar dēlu. Zēns jūtas labi, jo neviens uz viņu nekliedz, zaudējot savaldību. Jā, un viņš visu laiku ir kopā ar saviem vienaudžiem.
Bet parādījās cita problēma. Apkārtējie sāka palaist baumas par mūsu ģimeni. Saka, ka esam pametuši bērnu, nosūtījuši viņu uz internātu, bet paši to slēpjam.
Bet viņi nesaprot, ka tā bija vienīgā izeja. Ja būtu patīkamāki līdzekļi, tad mēs tiem piekristu.
Bet bija variants tikai ar piecu dienu dārziņu-internātu, un mēs to pieņēmām. Un nevienam nav tiesību mūs par to nosodīt, jo nezina visu situāciju un nav bijuši mūsu vietā.