Šo stāstu mums uzrakstīja lasītāja. Es lūdzu atļauju to kopīgot ar jums. Es arī lūdzu jūs atstāt komentārus zem raksta. Es domāju, ka gudri un kompetenti cilvēki var dot padomu, kā šādā situācijā rīkoties.
“Manam dēlam ir 35 gadi. Man ir 65 gadi. Es viņu dzemdēju kad man jau bija 30 gadi, – tam laikam tas jau bija vēlu. Ilgu laiku mēs ar vīru nevarējām palikt stāvoklī. Un pat tad kad beidzot piedizma dēls, es jau es sāku uztraukties – kā man būs beigās ar mazbērniem. Galu galā, kamēr es audzināšu savu dēlu, palīdzēšu izaugt un pašam piecelties kājās dzīvēm, jau būšu veca. Un es negribētu būt veca vecmāmiņa, kura nav spējīga skriet kopā ar mazbērniem rotaļu laukumā, vest viņus uz dārzu, paņemt viņus no skolas.
Lasi arī: 37 gadus vecais vīrietis lūdza 19 gadus vecu meiteni precēties. Bet noteica stingrus noteikumus
Un tagad manas sliktākās bažas piepildījušās. Manam dēlam šobrīd ir 35 gadi. Viņš netaisās precēties, nemaz nerunājot par bērniem. Es jau esmu viņu lūdzis, lai viņš vismaz padomā par bērnu bez laulības. Vismaz tādā veidā es kļūšu par vecmāmiņu.
Jā, es saprotu, ka mani vārdi ir savtīgi un ka normālām un adekvātām mātēm tā nevajadzētu runāt. Bet, ja šīs sāpes ir manī, tad ko darīt?
Šodien es atkal devos pie sava dēla un uzdevu jautājumu: “Vai viņš ir noraizējies par savu personīgo dzīvi?”
Uz ko mans dēls atbildēja šādi:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
