Problēmas, nopietnas slimības, nelaimes ienāk jūsu dzīvē tad, kad ir pārkāpti dzimtas likumi – plašs skaidrojošs materiāls

Reiz viņi bijuši jūsu dzīvē un vieta dzimtā viņiem paliek uz visiem laikiem. Par to jāatceras un viņi jāciena, lai kādi arī viņi ir vai bija.

Aizstāšanas likums

Ja mēs izsvītrojam mūsu sistēmas dalībnieku no savas sirds un izņemam no sistēmas, viņu aizvietos jaunākais ģimenes loceklis (bērns).

Kā to var redzēt?

Piemēram, vīrietim bija brālis, kas lietoja narkotikas un nomira no pārdozēšanas. Dzimtā par viņu vieglāk bija aizmirst, iznīcināt fotogrāfijas, par viņu nekad nerunā bērni un puisēns, kas aug šī vīrieša ģimenē, nekad neko nav zinājis par savu onkuli.

Viss mainījās, kad puisēns kļuva par pusaudzi – viņš sapinās ar nelāgu kompāniju, sāka neiet uz skolu, ar draugiem iedzert, bet sešpadsmit gadu vecumā pamēģināja narkotikas.

Ja tēva sirdī būtu vieta (it kā) nekam nederīgajam brālim, ja bērns zinātu par onkuļa likteni, redzētu un saprastu, cik traģiski beigusies viņa dzīve, viņš izvēlētos citu ceļu.

Šīs situācijas risinājums – dot vietu dzimtas loceklim katrā dzimtas locekļa sirdī, kurš šobrīd ir dzīvs, – pieņemt otra izvēli un cienīt viņa sarežģīto likteni.

Hierarhijas likums

Tam, kurš iegājis dzimtas sistēmā agrāk, ir priekšrocības to priekšā, kas tajā ienākuši vēlāk. Tas nozīmē, ka vecākiem ir priešrocības bērnu priekšā, bet vecākajiem brāļiem un māsām – jaunāko priekšā. Tas nozīmē, ka bijušajām sievām un vīriem ir priekšrocība nākamo ģimeņu priekšā.

Tajā pašā laikā jaunā ģimene ir lielāka prioritāte nekā iepriekšējā.

Tas nozīmē, ka ir svarīgi cienīt savus vecākus, cienīt iepriekšējo ģimeni (cienīt bijušo sievu vai vīru un rūpēties par bērniem no iepriekšējām laulībām), svarīgi rūpēties par saviem bērniem, tajā pašā laikā par prioritāti jāizvirza attiecības ar esošo partneri – vīru vai sievu.

Mīlestības likums jeb mīlestības secīguma likums

Mīlestības likums norāda, ka mīlestībai jāplūst no senčiem uz pēcnācējiem un nekad atpakaļ. Tas nozīmē, ka visu savu mīlestības enerģiju vajag virzīt uz saviem bērniem, nevis vecākiem, kā to bieži vien dara sievietes. Kad sieviete kļūst par māti saviem vecākiem, viņas bērni paliek bez mātišķās enerģijas un tas rada daudz problēmu attiecībās.

Mūsu uzdevums ir iemācīties godāt savus vecākus, cienīt viņus, bet tajā pašā laikā viņus neaudzināt, neattiekties pret viņiem kā bērniem, nepārveidot pa savam.

Likums par līdzsvaru starp došanu un ņemšanu

Harmonija attiecībās iespējama vien tad, ja ir līdzsvars starp došanas un ņemšanas enerģiju.

Jums droši vien ir pazīstami tādi izkropļojumi: kad cilvēks tikai dod, ir visiem aukle un glābējs, bezierunu izpildītājs jebkurām vēlmēm un prasībām, kādā brīdī šāds cilvēks jūtas iztukšots, viņam trūkst enerģijas un viņš sāk pieprasīt kaut ko no citiem – pateicību, kaut kādu rīcību attiecībā pret sevi, un, to nesaņemot, viņš sāk izjust dziļu vilšanos, nesaprotot, ka pats vien ar savu rīcību ir izsaucis šādu attieksmi pret sevi. Viņam ir ļoti grūti ņemt, pieņem dāvanas, viņš uzreiz jūtas parādnieks un cenšas atkal kalpot, lai atlīdzinātu. Ja cilvēks tikai dod un neko neņem pretim, viņš padara citus par parādniekiem. Un, ja uzkrājas jau pārāk daudz parādu otra priekšā, cilvēkam ir daudz vieglāk aiziet nekā atdot parādus. Tā bieži vien rīkojas vīrieši attiecībās, kur sieviete visu laiku tiecas izpatikt – viņu parāds kļuvis tik milzīgs sievietes priekšā, ka pat dzīve būtu par īsu, lai visu atlīdzinātu, turklāt viņa pat neļauj to darīt.

Ir otra galējība, kad cilvēks tikai ņem. Un viņš skaidri zina, ko viņam vajag, un veido attiecības ar visiem tā, lai viņam tas būtu izdevīgi, lai gūtu iespējami vairāk labuma. Šīs attiecības arī ir lemtas neveiksmei – agri vai vēlu otram cilvēkam apniks, ka viņu izmanto saviem mērķiem, un tad iekrāsies aizvainojumi, prasības, skandāli, un attiecības pārtrūks.
Kā ievērot līdzsvaru? Divi likumi

Ir divi brīnišķīgi likumi, kuri palīdz attiecībās audzēt visu labo, kas tajās ir, un mazināt slikto.

Pirmais likums. Ja mēs saņemam no otra kaut ko labu, mums vajag viņam pretī iedot vairāk nekā esam saņēmuši. Piemēram, vīrietis nopircis jums jaunus auskarus, bet jūs pagatavojat viņam iemīļoto ēdienu un skaisti uzklājat galdu.

Svarīgi ir iedot tieši NEDAUDZ  vairāk, lai apmaiņa tomēr būtu līdzvērtīga, citādi, ja par katru vīrieša labo vārdu jūs tīrīsit māju, gatavosit ēdienu, mazgāsit drēbes un būsit paraugsieva, viņam vienkārši aptrūksies vārdu, jo jūs pati vien būsit sevi novērtējusi lēti.

Saņemot no jums nedaudz vairāk nekā iedots jums, viņš centīsies jūs iepriecināt.

Ko darīt tad, ja otrs cilvēks jūs sāpina? Izdarīt viņam vēl sāpīgāk? Tad sāpes pieaugs kā sniega bumba.

Lasi arī: Veģetatīvā distonija: astoņi speciālistu ieteikumi kā ar to cīnīties, kā arī pieredzes stāsti no dzīves

 

Tādēļ ir otrais likums. Ja mēs no otra saņemam slikto, mums vajag atdot viņam nedaudz MAZĀK sliktā un tad attiecībās tas mazināsies.

Piemēram, ja sabiedriskajā transportā jums uz kājas uzkāpj vīrietis, nevajag uz viņu pa visu autobusu bļaut: “Nu jūs gan esat neaptēsts zilonis, kā jūs tikai zeme nes!” – tas tikai radīs viņā vēlmi jūs izsviest no autobusa. Pietiks, ja pateiksit: “Vai, jūs man uzkāpāt uz kājas un man ļoti sāp.”

Šis līdzsvars jāievēro visur – ne tikai ģimenē, bet arī darbā, attiecībās ar draugiem un mīļotajiem.

Ja padotais ļauj priekšniekam izgāzt uz viņu savu slikto noskaņojumu, tas ne pie kā laba nenovedīs. Svarīgi ir teikt priekšniekam, ka viņš uzvedas nepieļaujami, taču pateikt to ar cieņu un ne visu priekšā.

Ja cilvēks veic daudz darba, bet saņem mazu algu, nevajadzētu gaidīt, ka viņu novērtēs atbilstoši. Tieši otrādi – tādus cilvēkus neciena un viņi pirmie cieš, kad notiek štatu samazināšana.

Ja jūs visu laiku kalpojat saviem draugiem par plāksteri viņu problēmām, jūs paši nevarat viņus sasaukt, ka palīdzība vajadzīga jums, – tas nozīmē, ka jūs draudzībā tikai dodat, bet neprotat ņemt.

Nepārdzīvoto emociju likums

Jebkura nepārdzīvota emocija (dusmas, bailes, prieks, sēras) meklēs izeju tik ilgi, līdz neveidosies situācija, kur tā var izpausties.

Mēs esam dzīvi cilvēki un ir dabiski izjust dažādas emocijas, ne vienmēr mums tīkamas. Un ir svarīgi iemācīties tās pārdzīvot un izrādīt, nevis slēpt sevī, citādi tās izpaudīsies caur slimībām un problēmām, un mums būs jānes nasta, nesaprotot, ka paši to esam izveidojuši, reiz nepārdzīvojot sēras par nomirušo māti vai neizrādot dusmas par mīļotā nodevību. Šādu situāciju var būt daudz, un ģimenes sistēmiskās metodes var labi parādīt, kāda emocija slēpjas aiz kuras problēmas. Piemēram, kad sāc aizgūtnēm raudāt kādās bērēs, iejūtoties citu cilvēku dzimtas modelī, jo patiesībā pats neesi izraudājies pēc mātes nāves.

Lasi arī: Biežākās aplamības ārstniecības tēju lietošanā. Skaidro augu pārzinātājs doktors Dailonis Pakalns

Jums droši vien ir pazīstama situācija, ka sieviete zaudē vienu tuvinieku pēc otra, bet visu laiku “labi turas”. Tomēr tuvinieka zaudējums atkārtojas tādēļ, ka sieviete nedod sev iespēju krist histērijā, izdzīvot sēras pēc pilnas programmas, dot izeju emocijām, lai pārstātu lēnām mirt, bet sāktu dzīvot.

 

Tatjana Plotņikova, cluber.com.ua

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru