Kāpēc gadiem nekas nemainās?
Tāpēc, ka ir liela vienaldzība. Mums tagad ir jauna Saeima, tamdēļ ceru, ka kāds parlamenta pārstāvis varbūt mēģinās iedziļināties un mūs saprast. Nav jau tā, ka tas, ko es jums stāstu, ir kaut kāds mans izdomājums. Taču jāteic, ka pasaulē nav ideālas veselības aprūpes sistēmas. Bet, vai ir kāds ārsts, kurš negribētu iekļauties un strādāt, piemēram, Vācijas sistēmā? Tad kāpēc mēs Latvijā nevarētu virzīties uz kādu vidējo Eiropas veselības aprūpes līmeni? Igauņi mums jau sen ir garām, lietuvieši nu jau arī ir garām.
Ja sabiedrība uzskata, ka ārstam konkurētspējīga alga ir, piemēram, 600 eiro uz rokas par vienu darba slodzi, tad sabiedrība tieši šādu ārstu ir pelnījusi.
Tādu, kurš strādā neskaitāmi daudz virsstundu trijās un pat četrās darbavietās. Man šķiet, ka mūsu sabiedrība nav gatava vienoties, ka kaut kādā noteiktā laika grafikā mēs ejam uz to, ka ārsta alga ir, piemēram, 2,5 tūkstoši eiro par vienu darba slodzi un ka ir noteikti veidi, kā viņš var nepārstrādājoties piepelnīties. Ārsts galu galā ir tas cilvēks, kas veido sabiedrības intelektuālo fondu, ārsts ir pelnījis cieņpilnu attieksmi un novērtējumu, par pateicību nemaz nerunājot. Ārsta kļūdas tiek plaši bez maksas reklamētas, bet ik dienu paveiktie labie darbi uzskatīti par normu. Te nav nevienam ko pārmest, un gluži loģiski, ka šāds “paviršs” darbonis neko pozitīvu nav pelnījis, ārsta profesijas prestižs sabiedrībā ir ļoti zems.
Sabiedrība zina, ja cilvēkam būs vajadzīga neatliekamā medicīniskā palīdzība, viņam taču tik un tā palīdzēs jebkurā gadījumā neatkarīgi no algas…
… un piesauc Hipokrata zvērestu. Bet tur nav teikts, ka ārstam jāstrādā par velti. Ārsts nepretendē uz lielu peļņu, bet ir ļoti svarīgi, kādus signālus mēs dodam jaunajiem ārstiem. Universitātes slimnīcās 40% no darba un varbūt pat vairāk izdara rezidenti. Ja viņu šeit nebūs, tad slimnīcā vairs nav iespējams normāls darba režīms. Rezidentus vispār vajadzētu izdalīt atsevišķi, un viņiem būtu jābūt tiem, kuriem vajadzētu atcelt tādu jēdzienu kā virsstundas. Jaunais ārsts, divdesmit piecos gados pabeidzis augstskolu, grib veidot ģimeni, bet viņam ir 500 eiro alga.
Bet politiķi joprojām nav pārliecināti, ka mediķi ir pelnījuši lielākas algas, ka algu pieaugumam ir jābūt prioritāram un nekavējoties…
Tas, ka papildus iedos 87 miljonus eiro, sak, lūdzu, tērējiet, manā izpratnē ir nepareizi. Mēs visu laiku runājam par algām, bet es gribētu pamainīt skatpunktu. Tam ceļam, pa kuru šī papildu nauda nokļūst līdz ārstam, jāiet caur tarifu jeb ārstniecības pakalpojuma cenu. Ja nacionālā līmenī nespējam vienoties par vidējiem tarifiem, tad jālūdz palīdzība ekspertiem no Vācijas vai Polijas, vai kādas citas valsts, kur tas modelis darbojas. Mēs taču iepērkam medikamentus un medicīnas preces tieši par tādām pašām cenām kā citviet Eiropā. Tad kāpēc nepaņemt no viņiem saprotamu modeli un neieviest? Tas slimnīcām ļautu normāli strādāt un pelnīt, un brīvi konkurēt.
Pagājušajā gadā iedeva 200 miljonus eiro – vienam tā alga nedaudz pieauga, savukārt cits nejuta nekādu finansiālu ieguvumu. Pakalpojumu cenu (tarifu) pārskatīšana pilnīgi visā nozarē ir ārkārtīgi būtiska, un papildu finansējumam ir jānokļūst tieši tarifā. Nevar ne no viena grāmatveža prasīt budžeta sabalansējumu, ja pakalpojuma pašizmaksa neatbilst reālajai tirgus cenai.
Tas ir kā cept pīrādziņus par desmit eirocentiem un pārdot par septiņiem. Privātās medicīnas iestādes jau sen to ir izdarījušas. Adekvātas pakalpojumu cenas nodrošinātu prognozējamu naudas plūsmu stacionāriem, un tad jau pašas ārstniecības iestādes ziņā būtu izlemt, vai šo naudu investēt cilvēkos vai kur citur. Esmu pārliecināts, ka ne jau rīt uz pusdienas laiku, bet dažu gadu laikā notiktu fundamentālas pozitīvas pārmaiņas.