Matvejs turpināja raudāt, nesakot ne vārda. Kaimiņiene zvanīja pie dzīvokļa durvīm, pie kurām sēdēja zēns, bet durvis neviens neatvēra.
– Tad ejam pie manis? Tu esi izsalcis? Es tevi pabarošu.
Matvejs klusējot pamāja. Gaļina viņu aizveda uz vecmāmiņas Tamāras dzīvokli, kur viņa bija atnākusi apliet ziedus saimnieces prombūtnes laikā.
– Tu pagaidām paskaties multfilmas, bet es tev pagatavošu kaut ko ēst.
Gaļina aizgāja uz virtuvi meklēt vecmāmiņas Tamāras pārtikas krājumus. Bet ledusskapis izrādījās tukšs. Tamāra aizbrauca uz ilgu laiku un acīm redzot jau laiku atbrīvojās no produktiem, kas ātri bojājas. Atrada tikai rīsus un makaronus. Gaļina nopūtās un piegāja pie Matveja. Tur viņa redzēja, ka zēns ir aizmidzis. Gaļina klusām aizvēra durvis un aizgāja uz tuvāko veikalu pēc produktiem. Pa ceļam iegāja bērnu veiklā, kur nopirka dažus apģērba gabalus un rotaļlietas.
Matvejs pamodās no tās pašas labās tantes pieskāriena, viņa pasniedza viņam dāvanas.
– Es tev palīdzēšu apģērbties, un tad ej paēst.
Virtuvē Matveju gaidīja pagatavotie pelmeņi. Uz galda stāvēja siers un desa, nedaudz augļi. Pēc tam, kad Matvejs notiesāja pelmeņus, Gaļina viņam iedeva ķiršu jogurtu.
– Mani sauc tante Gaļina, – sacīja sieviete. Viņa saprata, ka Matvejs ir ļoti izsalcis, viņa ar žēlumu skatījās, kā viņš metās virsū ēdienam. – Bet kā tevi sauc? Matvejs tā arī nebilda ne vārda. – Labi, – sacīja Gaļina, – tu paliec šeit, bet es uz neilgu brīdi iziešu. Viņa izgāja no dzīvokļa un pazvanīja pie durvīm, pie kurām viņa bija atradusi Matveju. Pēc dažām minūtēm sadzirdēja soļus, un durvis atvēra izspūrusi un pietūkusi sieviete.
– Ko vajag? – viņa rupji vaicāja.
– Jūs neesat pazaudējusi bērnu?
– Nē, nevienu neesmu pazaudējusi! – sieviete atbildēja un aizcirta durvis.
Gaļinai kļuva nepatīkami no tādas rupjības, bet viņa atkal piezvanīja pie durvīm. Saimniece atvēra durvis, sakliedza uz Gaļinu un atkal aizcirta durvis. Gaļina atgriezās pie Matveja. Viņš līdz šim brīdim sēdēja virtuvē pie galda.
Iesim pie manis ciemos? – Gaļina vaicāja – man ir kaķis, es tevi ar viņu iepazīstināšu. Vai arī tu gribi pie mammas? – Matvejs noliedzoši kratīja galvu.
Gaļina atveda zēnu pie sevis, viņš ātri aizrāvās ar kaķi un rotaļlietām. Pa to laiku viņa pazvanīja vecmāmiņai Tamārai un pastāstīja par notiekošo.
– Es sapratu, par ko tu runā – atbildēja vecmāmiņa. – Zēnu sauc Matvejs, viņa tēvs strādā par tālbraucēju šoferi, bet māte bieži iedzer. Tēvam ne reizi vien ir teikts, ka māte slikti izturas pret bērnu, kad viņa nav mājās. Kādu brīdi viņa mainīja savu attieksmi, bet tad sākās viss pa jaunam.
Pagāja nedēļa. Gaļina ar Matveju dzīvoja laimīgi. Gaļinai nevarēja būt bērnu, un ar visu sirdi viņa pieķērās šim zēnam. Viņa zināja, ka Matvejam ir vecāki, tāpēc neizdosies viņu adoptēt. Reiz kādu vakaru pie durvīm zvanīja vīrietis, no skata aptuveni trīsdesmit gadus vecs. Gaļina atvēra durvis.
LASI VĒL: Iedzīvotāji ir ļoti sašutuši par notiekošo PMLP
– Labvakar! – viņš sacīja. – Mani sauc Ivans, esmu Matveja tētis. Viņš ir šeit?
Matvejs, izdzirdot tēva balsi, izskrēja no istabas un apķēra viņu ap kaklu.
– Gaļina, atvainojiet, ka tā sanāca! Es jau visur viņu izmeklējos, bet tad kaimiņiene man pastāstīja par jums. Paldies, ka Jūs tik labi izturējāties pret manu dēlu!
– Ivan, – sacīja Gaļina. – Nāciet, pavakariņosim. Es Matveja mīļāko pīrāgu izcepu.
– Jā, pīrāgs ir ļoti garšīgs. Bet tante Gaļina ir tik laba. Viņa man dāvanas nopirka.
Tad Ivans priecīgi iesmējās. – Gaļina, Matvejs atkal sācis runāt!
Un viņi priecīgi devās pie galda.
– Jūs atgriezīsieties mājās? – vaicāja Gaļina. – Pēc visa, kas noticis?
– Nē, ar Marinu es vairs nevaru dzīvot, – atbildēja Ivans. – Aizvedīšu Matveju pie mātes uz laukiem…
– Ivan, es iemīlēju jūsu Matveju, – sacīja Gaļina. – Atstājiet viņu šeit, es nevaru bez viņa.
– Jā, tēti, – sacīja Matvejs, – pie tantes Gaļinas ir labi dzīvot, arī tu ar mums dzīvosi kopā. Tantei Gaļinai ir kaķis Vasja, es tevi ar viņu iepazīstināšu!
Pagāja gads. Gaļina vizināja ratiņus ar jaundzimušo meitu. Ivans un Matvejs netālu spēlēja bumbu. Neviens pat nepamanīja sievieti briesmīgā stāvokli, kas lūkojās uz viņiem ar ļaunu skatu…