Vai cīņa pret “zaļo” enerģiju var radīt izaugsmi

Viena no šī pirmsvēlēšanu perioda pateicīgākajām tēmām, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību ir Obligātā iepirkuma sistēmas pārskatīšana. Izvirzītais mērķis mazināt OIK maksājumu slogu patērētājiem skan skaļi un atbalstāmi. Tomēr izvēlētais skatījums uz šo jautājumu ir visai šaurs, kur pamatfokusā ir cīņa pret atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Ignorējot faktu, ka atjaunojamie energoresursi (AER) saņem tikai daļu no OIK maksājumiem, bet tieši vēja, saules un biomasas koģenerācijas spēkstacijas ir tās, kas nodrošinās lētākas elektroenerģijas pieejamību ilgtermiņā.

Situācija, kad darbs pie AER atbalsta mehānismu pilnveidošanas tiek definēts kā cīņa ar zaļās enerģijas atbalstu, liek domāt, ka atjaunojamie energoresursi ir kaut kas Latvijas tautsaimniecībai nevēlams.

Tieši šogad notiek straujš elektroenerģijas cenu kāpums un to savā veidā nosaka fakts, ka visa reģiona energosistēmā pietrūkst lētas atjaunojamās enerģijas. Cenu augšupeju virza sausie laikapstākļi un to rezultātā samazinātā hidroelektroenerģijas ražošana gan Baltijā, gan Ziemeļvalstīs. Tāpēc tiek darbinātas fosilo energoresursu spēkstacijas, kuru ražošanas izmaksas vēl paaugstina CO2 kvotu cenu kāpums. Ja Latvijā būtu mērķtiecīgi attīstīta vēja enerģijas ražošana, elektroenerģijas cenas būtu zemākas un attiecīgi arī pieaugtu tautsaimniecības konkurētspēja.

Tādējādi Eiropas Komisijas noteiktais mērķis līdz 2020. gadam sasniegt, ka 40% no Latvijā iegūtās elektroenerģijas ir no AER, nebūt nav tikai kādas formālas prasības, kas mums patiesībā nav nepieciešamas. Tas ir Latvijai ļoti aktuāls un izpildāms uzdevums, kas samazinātu Latvijas atkarību no energoresursu importa un ļautu pastāvīgi samazināt enerģijas cenas reģionā.

Jau pašlaik ievērojami atpaliekam no mūsu kaimiņvalstīm, kurās aktīvi apgūst vēja un saules enerģijas izmantošanu, tādējādi radot sev lētu enerģijas ražošanas resursu bāzi nākotnei. Tikmēr Latvijā jaunu enerģijas ražošanas jaudu ieviešana ir praktiski apstājusies, jo pastāvīgi mainīgā situācija saistībā ar šīs nozares atbalstu rada riskantu klimatu ārvalstu investīcijām, bez kurām lielu AER projektu attīstība faktiski nav iespējama.

Vienlaikus Latvijā obligātā iepirkuma ietvaros līdz pat divām trešdaļām zaļās enerģijas ražošanai paredzētā atbalsta nonāk pie dabasgāzes koģenerācijas spēkstacijām, kas pēc būtības ir salīdzinoši dārgāks fosilais resurss. Tas faktiski veido absurdu situāciju, kad pārskatot Obligātā iepirkuma izmaksas, jāmeklē veidi, kā ierobežot zaļās enerģijas atbalstu, lai aizstāvētu investīcijas fosilo resursu spēkstacijās.

Tā vietā, lai izvērstu cīņu ar visu AER nozari Obligātā iepirkuma sistēmā ir skaidri jānodala zaļie un fosilie resursi un jāveido uz efektīvu sadarbību vērsta platforma, kur enerģijas ražošana no AER tiek uzlūkota kā integrēta ilgtspējīgas tautsaimniecības sastāvdaļa, nevis kāds svešķermenis. Pretējā gadījumā pieaug risks, ka cīņa ar pagātnes rēgiem, aptur kritiski svarīgas nozares izaugsmi, kurai nākotnē jārūpējas par valsts energoneatkarību un stabilām elektroenerģijas cenām Latvijas patērētājiem.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru