Es nepārtraucu zvanu. Stāvēju virtuves vidū un klausījos.
— Klau… Pēc trim nedēļām tētim ir dzimšanas diena. Piecdesmit trīs. Es gribu atbraukt. Un gribu… — viņa apklusa, un es dzirdēju, cik smagi viņa nopūtās tieši klausulē. — Gribu, lai viss būtu normāli. Lai viņš vismaz tajā dienā pārstātu justies vainīgs mūsu abas priekšā. Saproti?
— Saprotu, — es teicu.
— Es taču tevi neienīstu, — pēkšņi izmeta Vika, un es jutu, cik grūti viņai ir to atzīt. — Es vienkārši esmu apjukusi. Man ir grūti, tev ir grūti… Bet tētis mūsu abu dēļ izkūst acu priekšā. Viņam ir smagi, Žanet. Mums visiem ir slikti no tā, ka mēs tā rīkojamies.
Es klusēju. Klausulē šņāca, it kā viņa ietu pa ielu.
— Viņš man atsūtīja vēstuli janvārī. Naktī. — Vikas balss kļuva klusāka. — Rakstīja, ka plosās uz pusēm. Ka arī mani baidās pazaudēt, un tevi mīl tā, ka elpot nevar. Un ka šī izvēle viņu vienkārši nospiež. Iedomājies, kā tas ir — saņemt ko tādu no tēva trijos naktī?
Es iedomājos. Un man kaklā sakāpa kamols, kuru nevarēju norīt.
— Pamēģinām, — teica Vika. — Es nesolu, ka mēs kļūsim par ģimeni. Bet pamēģinām vismaz… vienkārši pārstāt bojāt tētim dzīvi. Es nolikšu savus dzeloņus, bet tu pārstāsi redzēt manī pretinieku. Sarunāts?
— Sarunāts, — es teicu.
Alekša dzimšanas dienā mēs trijatā sēdējām pie tā paša galda. Vika atveda “Staburadzes Cielaviņu” kūku, tā bija nedaudz saplacināta ceļā. Aleksis to sagrieza šķībi, ar lielu nazi, nosakot, ka tā ir labākā kūka viņa dzīvē, un acis viņam spīdēja, un es redzēju, ka viņš cenšas nesaraudāties. Viss bija normāli. Gandrīz. Pasaule bija trausla kā šī ceļā saplacinātā kūka, bet mēs ļoti centāmies to nesalauzt. Es tvēru Vikas skatienus un sapratu: tā nav draudzība, tas ir pamiers. Bet sākumam — ar to bija vairāk nekā pietiekami.
Un tad Vika sniedzās pēc salvetes, aizķēra glāzi, tā izlija uz galdauta, un viņa automātiski izmeta:
— Mamma, piedod…
Apklusa. Nobālēja. Aleksis sastingstot ar nazi rokā. Trīs sekundes mēs sēdējām klusējot. Trīs sekundes, kuru laikā es paspēju nodomāt: lūk, arī viss, tagad viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Viņa paskatīsies uz mani, un es atkal kļūšu par svešinieci pie sveša galda. Vika nolaida acis. Es redzēju, kā viņai apsārst ausis.
— Žanet, — viņa teica klusi. — Piedod…
— Nieks, — es pasmaidīju un pielēju viņai glāzē. — Tā kā es tagad oficiāli esmu mātes statusā, man ir pilnas tiesības aizliegt tev dzert vienai. Par tavu tēvu, mana meita.
Vika iesmējās, un sasprindzinājums, kas mūs turēja mēnešiem ilgi, plīsa. Aleksis apskāva mūs abas uzreiz, pievilka pie sevis un tā arī stāvēja, nelaižot vaļā. Šķiet, šajā sekundē viņš beidzot pārstāja plosīties uz pusēm. Un tā bija viņa pati īstākā laime. Aleksis izelpoja un atgriezās pie kūkas. Šķiet, tagad viņš to grieza vislīdzenākajos gabalos savā dzīvē.
Divdesmit gadu starpība nekur nepazuda
Kasieres “Topiņā” nepārstāja interesēties, vai viņam ir pensionāra atlaide. Aleksis nepalika jaunāks. Es nepieaugu par divdesmit gadiem vienā naktī. Vika nekļuva par manu draudzeni — un, varbūt, nekad nekļūs. Alekša bijušās sievas vieta šajā stāstā ir rezervēta uz mūžu, un Vika vienmēr būs viņas meita. Bet es Vikai tā arī paliku kāds bez skaidra statusa: ne gluži pamāte, ne gluži vecākā māsa, kas uzkritusi uz galvas. Bet pagājušajā nedēļā viņa man uzrakstīja WhatsApp: “Žanet, izvēlējos kleitu Jaunajam gadam, gribu tētim dāvanā pieskaņot kreklu tādā pašā tonī. Kā domā, viņš zilo vilks vai tas būs par trauku?”
Un šis “Žanet” — īss, vienkāršs, bez oficiālā “Žanete” — bija vērts, laikam, visus šos mēnešus. Bet divdesmit gadi… Ziniet, es neteikšu, ka tas ir nieks. Nemelošu. Es joprojām skaitu. Reizēm naktīs, kad viņš svilpo miegā, bet es guļu un skatos griestos. Trīsdesmit viens. Piecdesmit divi. Divdesmit viens gads. Skaitļi nemainās, lai cik tu skaitītu. Tajā naktī es tā arī neaizmigu. Vienkārši klausījos, kā viņš elpo, un pirmo reizi ilgā laikā nemēģināju neko izskaitļot. Galu galā, tā ir vienkārši dzīve, un tā notiek tieši tagad.
Vai jums ir bijis tā, ka skaitļi pasē saka vienu, bet jūs jūtat pavisam ko citu? Pastāstiet, man tiešām interesē.
“P.S. Starp citu, drīz mūsu aprēķinos parādīsies vēl viens skaitlis — es kļūšu par mammu. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.”
