Saruna, kas aizskar pašas dziļākās dvēseles stīgas, notika tieši pie viņas mazā dārziņa – dilles, pētersīļi, zeme nedaudz iemīta, rokas zaļumu pušķos, bet acis mirdz tā, it kā cilvēks tikko būtu sapratis, ka drīkst elpot, neatskatoties uz citiem
Viņu sauc Rita, 82 gadi, un pēkšņi viņa nosaka:
– Naiva biju visu mūžu. Bet gudrs kļūst tad, kad vairs nav kur steigties.
Un viņas smiekli nav rūgti, bet dīvaini viegli, it kā viņa pati sev beidzot būtu atļāvusi būt tādai, kāda viņa ir.
– Zini, cik gadus es iztērēju veltīgi? – viņa jautā un pat negaida atbildi.
Viņas vārdos nav žēluma – ir pārsteigums par to, kā varēja nepamanīt pašu vienkāršāko: dzīvei nav obligāti jābūt skaistai, sakārtotai un veiksmīgai pēc citu mērauklas. Pēc tam viņa ilgi runāja, ne pēc kārtas, pārlecot no viena uz otru, brīžiem aizmirstot, par ko iesākusi, brīžiem atgriežoties pie vienas un tās pašas domas, it kā pārbaudot tās izturību. Un kādā brīdī viņa teica gandrīz aizkaitināti:
– Pats smagākais nav kļūdas. Kļūdas vismaz ir īstas. Smagi ir tas, cik daudz spēka aizgāja tam, lai būtu ērta citiem.
Un tas skan skaļāk, nekā šķiet. Tāpēc, ka ērtums jau nav par vājumu, bet gan par ieradumu. Par klusu piekrišanu. Par “labi, lai notiek tā”. Sākumā vienu reizi. Pēc tam otro. Bet pēc tam tu vairs neizvēlies. 6 atklāti 82 gadus vecas kaimiņienes padomi:
1. “Ne katrai dienai ir kaut kas jānozīmē”
Viņa atcerējās kādu dienu – parastu, pelēcīgu, ar lietu, kas nelīst, bet it kā karājas gaisā. Sēdēja virtuvē, viņas priekšā kafijas tase, kas jau bija atdzisusi, blakus piezīmju grāmatiņa, kurā viņa mēģināja “izprast dzīves jēgu”. Tieši tā arī pateica – izprast. Rakstīja, svītroja, atkal rakstīja. Bet pēc tam pēkšņi sadusmojās un aizvēra grāmatiņu.
– Jā, kam to vajag? Kafija ir kafija. Tai nav pienākuma mainīt manu likteni.
Un šīs atklāsmes, šķiet, bija svarīgākas par visiem viņas meklējumiem. It kā cilvēks pirmo reizi būtu atļāvis sev nemeklēt dziļumu tur, kur tā nav. Kā teica Kārlis Krauss: “Dzīve nav jautājums, uz kuru jāatbild, bet gan parādība, kura jāpiedzīvo.” Tas skan skaisti, bet praksē nez kāpēc uzreiz nestrādā.
2. Tuvinieki nav materiāls pārtaisīšanai
Viņa smējās, kad runāja par pirmo laulību, bet šajos smieklos bija kaut kas ass.
– Viņu taču varēja “pabeigt”, – viņa teica. – Mazliet pastumt, mazliet paskaidrot, mazliet pavirzīt…
Un tad pauze. Ilga. – Tikai viņš to nelūdza.
Ir tāda aina – pazīstama, gandrīz banāla. Sieviete vakarā stāv pie plīts, vārās zupa, telefons iespiests starp plecu un ausi, viņa kādam sūdzas: “Nu, kā viņš nesaprot? Es taču viņam saku, kā ir labāk!” Bet blakus istabā vīrietis vienkārši klusē. Un ne tāpēc, ka nesaprastu. Bet tāpēc, ka ir noguris būt par projektu. Tas reti beidzas labi. Gandrīz nekad.
3. Bērni, kuriem jāaiziet (un tas nav viegli)
Viņa pastāstīja par dēlu, un balss kļuva klusāka, it kā tur vēl joprojām kaut kas nebūtu pārgājis. Zvanīja viņam trīsreiz dienā. Jautāja, vai ir ēdis, kur iet, ar ko sazinās. Ne tāpēc, ka kontrolētu, bet gan “rūpējās”. Viņš sākumā atbildēja. Pēc tam retāk. Pēc tam sāka noraidīt zvanus. Un lūk, kādu dienu viņa sēdēja ar telefonu rokā un pēkšņi saprata, ka nezina, kā viņš dzīvo. Nemaz.
– Es viņu nelaidu vaļā laikus, – viņa teica. – Un pēc tam viņš aizgāja pats. Strauji.
Tas laikam ir viens no smagākajiem brīžiem – kad mīlestība pārvēršas spiedienā, bet tu to pat nepamani.
4. Nauda, kas neglābj
Viņa atcerējās deviņdesmitos gadus – ne varonīgi, bez patosa. Vienkārši: “naudas nebija”. Sēdēja virtuvē, skaitīja kapeikas, lēma, kas ir svarīgāk – nopirkt gaļu vai samaksāt par gaismu. Un tas ir dīvaini – tieši toreiz, pēc viņas vārdiem, bija mazāk trauksmes nekā vēlāk, kad nauda parādījās.
– Tāpēc, ka toreiz viss bija skaidrs: izturēt. Bet pēc tam sākās – salīdzināšana, skaudība, sacensība.
Un te rodas nepatīkams jautājums: varbūt problēma nav naudas trūkumā, bet tajā, kas nāk tai līdzi?
5. Vientulība starp cilvēkiem
Viņa pateica vienu lietu, no kuras sametas neomulīgi.
– Visvientuļākais laiks nebija tad, kad paliku viena. Bet gan tad, kad blakus bija tie, ar kuriem nevarēja runāt.
Un uzreiz atmiņā uzaust aina – garš galds, viesi, sarunas, smiekli, bet cilvēks sēž un klusē, jo jebkurš viņa vārds tur būtu lieks. Un tas ir sliktāk par tukšu dzīvokli. Tukšums vismaz ir godīgs.
6. Glābšana, kuru nevienam nevajag
Viņa atzinās gandrīz ar aizkaitinājumu:
– Es domāju, ja visus izglābšu, tad mani mīlēs.
Glāba vīru. Draudzenes. Kaimiņus. Risināja, palīdzēja, vilka. Bet pēc tam – nogura. Un, kas ir pats dīvainākais, kad pārstāja jaukties citu darīšanās, daudzi pēkšņi sāka tikt galā paši.
Ne uzreiz. Ar kļūdām. Bet paši. Kā teica Ivans Iļjins: “Palīdzība, kas atņem cilvēkam spēku, nav palīdzība, bet gan graušana.”
Un šeit kļūst pavisam neērti. Un tomēr – kāds ir secinājums? Nobeigumā viņa ilgi klusēja. It kā pati nebūtu pārliecināta, ko tieši vēlas pateikt.
Pēc tam klusu noteica:
– Pats grūtākais ir pārstāt sevi labot.
Un tas skan gandrīz nepareizi, jo visu mūžu māca pretējo – attīsties, strādā ar sevi, kļūsti labāks, neapstājies. Bet viņa saka – apstājies.
Ko jūs domājat par šo? Dalieties komentāros!
