Pēteris vairs nebija starp mums. Tas notika vakar….
Es, Katrīna, stāvēju pie viņa dzīvokļa durvīm. Gaisā bija jūtams putekļu un sen stāvējuša gaisa aromāts — tā smaržo vietas, kurās kādu laiku neviens nav dzīvojis.
Viņa brāļadēls Vadims — enerģisks puisis stilīgā jakā ar spīdīgiem rāvējslēdzējiem — grozīja rokās atslēgu saišķi.
— Jūs esat kaimiņiene, vai ne? Katrīna? Onkulis reiz kaut ko pieminēja par jums.
Viņš uzlūkoja mani īsi, vērtējoši.
— Te ir atslēgas. Jūs te, šķiet, bijāt vienīgā, kas viņu nedaudz pazina. Apskatiet, varbūt gribēsiet ko paturēt piemiņai. Es tikmēr aiziešu izsaukt pārvadātājus — tur vecs dīvāns jāiznes. Pārējo, domāju, varēs izmest.
Viņš ielika man plaukstā vēsas atslēgas un, neko nesakot, devās lejā pa kāpnēm.
Viņš neminēja patiesību. Pēteris nekad nebija runājis par mani.
Viņš vispār runāja ļoti reti.
Piecpadsmit gadus viņš klusējot atstāja pie manām durvīm maisiņus.
Piens, maize, reizēm kefīrs.
Ja redzēja mani nākam no veikala ar smagām somām, viņš bez vārdiem paņēma tās pie lifta un aiznesa līdz dzīvoklim.
Es pamāju un teicu: “Paldies, Pēter!” Viņš vienkārši pasmaidīja un klusējot devās atpakaļ uz savu dzīvokli.
Tas arī bija viss mūsu sarunu saturs.
Es iegāju dzīvoklī. Pelēka priekštelpa — vienkārša un klusa, gluži kā viņš pats.
Sienas ar izbalējušām tapetēm, vecs dīvāns viesistabā. Pie galda kājas — sakrauta avīžu kaudze.
Es devos tālāk pa koridoru.
Viena durvju vērtne bija aizslēgta — tās pašas, par kurām viņš reiz bija teicis, ka tur vienkārši “noliktava”.
Es pagriezu atslēgu.
Durvis ar vieglu čīkstienu pavērās.
Es sataustīju slēdzi.
Spuldze iedegās ar klusu sprakšķi, un es uzreiz sajutu, ka šī nav noliktava.
Gaisā bija fotopapīra un līmes aromāts… un vēl viens — sen aizmirstu smaržu pieskāriens, ko reiz lietoju.
Sienas bija pilnas ar fotogrāfijām — no grīdas līdz griestiem.
Visur — es.
Lūk, es eju pa ielu, ietinusies šallē. Attēls uzņemts no augšas, droši vien no balkona.
Lūk, es sēžu uz soliņa pie mājas ieejas — sejā nogurums, kuru pati nemaz nemanīju.
Lūk, es stāvu pie sava virtuves loga ar krūzi rokās.
Desmitiem, simtiem fotogrāfiju.
Citi gadi, citi brīži. Es — jaunāka, klusāka, domīga.
Es — nofotografēta brīdī, kad veru durvis vai turot rokā lietussargu.
Dažās — mans siluets, uzņemts tik tuvu, it kā cilvēks, kas bildēja, stāvētu pavisam blakus.
No apakšas atskanēja dobja skaņa — bija atgriezies Vadims.
Viņš ienāca dzīvoklī, nopurināja putekļus no jakas.
— Nu, atradāt kaut ko interesantu?..
Teikuma vidū viņš apklusa, tiklīdz pārkapa durvju slieksni. Skatiens apstājās pie sienām.
Pēc mirkļa viņš klusi izelpoja:
— Nu gan… vesels arhīvs. Izrādās, jūs, Katrīna, te bijāt īsta vietējā slavenība.
Viņš pienāca tuvāk un ar pirkstu viegli pieskaroties vienai no fotogrāfijām.
— Interesanti, pat drukas kvalitāte laba, — viņš sacīja, uzmanīgi aplūkojot fotogrāfijas. — Redzams, ka tajā ieguldīts laiks un pacietība.
Es apjuku, mēģinot saprast, ko redzu.
— Tas… nevar būt…
— Nu, cilvēks bijis īpatns, — mierīgi atbildēja Vadims. — Bet tagad tas vairs nav svarīgi. Rīt visu sakārtosim.
Viņš noņēma vienu attēlu no sienas. Tajā biju es, smejos — šķiet, pirms daudziem gadiem, kad pie manis ciemojās māsa.
— Papīrs gan izturīgs, labs, — viņš piezīmēja, it kā komentētu kaut ko pavisam parastu.
Viņš paņēma fotogrāfiju, salocīja un nometa tās uz grīdas.
Es klusējot skatījos uz tukšo sienu.
Piecpadsmit gadi… Griķi. Piens. Maize….
Tas nebija par palīdzību — tas bija par klātbūtni, ko toreiz neapzinājos.
— Man jāiet, — sacīju.
— Protams, — atbildēja Vadims. — Nesatraucieties, tagad viss būs sakārtots.
Es ātri izgāju kāpņu telpā un atgriezos pie savām durvīm.
Atslēgas joprojām turēju plaukstā, pēc tam ieliku kabatā un aizslēdzu durvis ar visiem slēdžiem.
Tajā naktī miegs nenāca.
Sēdēju virtuvē, aizklājusi aizkaru, un skatījos uz ledusskapi, uz galdu, uz krūzi rokās.
Katra lieta šķita citāda — it kā skatītos uz savu māju no malas.
Pēc brīža piecēlos, izgāju koridorā un ieskatījos durvju actiņā.
Apkārt valdīja klusums un miers.
Pārbaudīju logu, palodzi, durvju rāmi — tikai, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.
Rokas pašas pieskārās sienām un mēbelēm — gribējās pārliecināties, ka viss ir mierīgi.
Viņš daudzus gadus nesa man pienu.
Es domāju, ka tā bija vienkārša uzmanība, laipns ieradums.
No rīta kāds pieklauvēja pie durvīm.
— Katrīna, te Vadims! — atskanēja balss.
Es atvēru durvis.
Vadims stāvēja ar mazu kartona kasti rokās.
— Atradu šo viņa dzīvoklī, — viņš teica.
— Uzrakstīts “Katrīnai”. Domāju, ka jums paredzēts.
Es klusējot pieņēmu kasti. Tā bija pārsteidzoši viegla.
— Paldies, — es klusi sacīju.
— Nav par ko. Un atvainojiet par vakardienu, — viņš piebilda mierīgāk. — Par tām fotogrāfijām.
Es paskatījos uz viņu.
— Vienkārši aizmirstiet to, labi? Mans onkulis bija savāds cilvēks, — viņš turpināja.
— Tagad dzīvokli drīz sakārtosim un liksim pārdošanā. Starp citu, atslēgas palika pie jums, vai ne?
Ja būs laiks, atnesiet atpakaļ.
Viņš vēl mirkli runāja par mantām, papīriem un pārvākšanos.
Es tikai pamāju. Atslēgas kabatā likās diezgan smagas.
— Tad uz redzēšanos, — viņš teica un devās prom.
Es aizvēru durvis un noliku kasti uz skapīša koridorā.
Uz tās bija uzraksts “Katrīnai”.
Es vēroju to vairākas minūtes, tad atvēru.
Iekšā nebija fotogrāfiju.
Tur bija mana vecā sarkanā šalle, kas reiz bija pazudusi, viens auskars un dažas pogas no vecā mēteļa.
Lietas, par kurām sen biju aizmirsusi.
Viņš bija krājis visu, kas ar mani saistīts.
Sīkas lietas, fotogrāfijas, detaļas no dzīves, kuras es pat neatcerējos.
Es paņēmu atslēgas un devos uz viņa dzīvokli.
Telpa izskatījās tāpat kā iepriekš — klusa un nemainīga.
Ieslēdzu gaismu. Pie sienām — daudz fotogrāfiju.
Es — dažādos laikos, ar dažādām emocijām.
Es piegāju tuvāk, pieskāros vienai — tā nelabprāt atdalījās no sienas.
Tad vēl vienai. Un vēl.
Es turpināju, līdz istaba kļuva tukša.
Man bija vieglāk…
Pagātne palika aiz muguras — tur, kur tai arī jābūt.
Es noņēmu lielu fotogrāfiju no sienas.
Aiz tās bija neliels padziļinājums sienā, kur atradās divas rūtiņu burtnīcas.
Atvēru vienu — rindas ar datumiem, laikiem un īsiem pierakstiem. Rokraksts bija sīks, rūpīgs, atpazīstams.
“10. novembris. 8:14 – izgāja pelēkajā mētelī. Bez šalles. 8:17 – atgriezās. 8:20 – devās prom.”
“12. novembris. 21:05 – gaisma virtuvē. Krūze labajā rokā. Ilgi skatās ārā. 21:40 – gaisma izslēgta. Vērtējums: 3/5.”
Šie pieraksti nebija vēstules vai dienasgrāmata — drīzāk rūpīgi novērojumi.
Es apsēdos uz grīdas, starp noliktajām fotogrāfijām.
Kaste ar uzrakstu “Katrīnai” bija viņa lietas. Fotogrāfijas — viņa siena.
Un šie pieraksti — viņa ieradums.
Durvīs pagriezās atslēga.
Vadims ienāca un uzreiz pamanīja, kas noticis.
— Katrīna? Ko jūs šeit darāt? — viņš jautāja.
Viņš ieraudzīja mani uz grīdas un noņemtās bildes.
— Kāpēc jūs to visu noņēmāt? — viņš sacīja. — Rīt taču atbrauks cilvēki, viss jāsaved kārtībā.
— Es tikai paņemu to, kas pieder man, — atbildēju mierīgi.
Viņš pamāja, bet seja kļuva nopietna.
— Šīs lietas? Tas viss ir sīkumi!
— Varbūt, — teicu es, — bet man tās nozīmē daudz.
Viņš pamanīja burtnīcu manās rokās.
— Kas tas ir? Dodiet man!
Es piecēlos. — Nē.
— Es izsaukšu likumsargus, — viņš teica.
— Vari izsaukt, — atbildēju. — Es viņiem visu parādīšu.
Viņa skatiens kļuva nenoteikts.
— Ko jūs vēlaties?
— Lai jūs aizejat, — sacīju es. — Tagad.
Es skatījos uz Vadimu un sacīju mierīgi:
— Tev jāaiziet. Dod man vienu stundu.
— Kāpēc? — viņš jautāja.
— Lai visu sakārtotu.
Viņš piekrita un izgāja.
Kad durvis aizvērās, es sāku vākt lietas. Fotogrāfijas, burtnīcas, kaste ar uzrakstu “Katrīnai”. Lapas čaukstēja, priekšmeti pazuda maisos.
Pēc brīža es devos lejā un visu aiznesu uz konteineru. Vēroju, kā vecās lietas pārtop pelnos un putekļos. Tas bija klusuma un atvieglojuma brīdis.
Kad atgriezos augšā, telpa bija tukša. Uz sienām — tikai nelielas pēdas.
Viss bija beidzies. Es izgāju ārā, aizverot durvis aiz sevis.
Es aizvēru durvis.
Atslēgu atstāju slēdzenē — no viņa puses.
Atgriezos savā dzīvoklī.
Pazīstams aromāts — kafija, grāmatas, klusums. Mana krūze uz galda, siltums, kas atgādina par ikdienu.
Koridorā uzmetu skatienu durvīm. Trīs slēdzenes. Ķēdīte.
Lēnām noņēmu ķēdi un ieliku to halāta kabatā.
Atbloķēju augšējo slēdzeni, atstājot tikai vienu — apakšējo.
Piegāju pie loga un atvēru aizkaru.
Dienas gaisma ieplūda istabā — spilgta, skaidra, tīra.
Tagad es tiešām sajutu, ka viss beidzies.
Piecpadsmit gadi klusuma, dāvanām pie durvīm — tas nebija žests vai ieradums. Tā bija viņa pasaule, kurā es nejauši biju kļuvusi par daļu.
Es paņēmu telefonu.
— Sveika, Sandra. Jā, es tikai gribēju dzirdēt tavu balsi.
Pagāja mēnesis.
Dzīvoklis, kas reiz bija viņa, tika pārdots. Vadims visu nokārtoja ātri, kā vienmēr.
Viņš aizgāja, pat neatvadījies. Vienkārši pazuda pēc tam, kad visas finanses par dzīvokli bija saņēmis.
Nedēļu vēlāk aiz sienas dzirdēju soļus un balsis — meistari remontēja dzīvokli: mainīja grīdu, krāsoja sienas.
Drīz tur ievācās jauna ģimene ar mazuli.
No tā brīža dzīvoklis pretī vairs nebija tukšs.
Es dzirdēju bērna balsi, mūziku, sarunas un ikdienas ierasto čalošanu.
Tas bija citādi. Bet tas bija, kā jābūt.
Svētdien pie manis atbrauca māsa. Es viņai visu izstāstīju.
Viņa klusēja, tad noteica:
— Es, laikam, nebūtu varējusi palikt šeit
— Sākumā arī man tā likās, — teicu es, — bet tagad jūtu, ka šī vieta atkal ir mana. Es negribu dzīvot pagātnē.
Māsa paņēma manu roku.
— Bet doma, ka viņš reiz skatījās…
— Tagad tas ir beidzies, — atbildēju mierīgi. — Tagad viņš vairs neko neredz.
Es paskatījos uz māsu.
— Viņš reiz vēroja, kā es klusumā dzeru tēju. Bet tagad pretī sēdi tu. Un tas ir pavisam citādi.
Brīdi valdīja klusums.
— Es nomainīju durvju actiņu, — teicu pēkšņi.
— Tiešām? Kamdēļ?
— Gribēju redzēt pasauli plašāk. Nevis slēpties, bet skatīties pati.
Māsa pasmaidīja.
— Un kas vēl mainījies?
— Es pārstāju gaidīt, — teicu es.
— Gaidīt ko?
— To, ka pie durvīm būs kāds iepirkumu maiss vai kluss pieskāriens. Tā bija pierasta lieta, kas radīja drošības sajūtu.
Es viegli pasmaidīju.
— Pagājušajā nedēļā pirmo reizi pati nopirku kefīru.
— Tu taču arī iepriekš pati gāji uz veikalu, — teica māsa.
— Šoreiz bija citādi. Nopirku divus smagus maisus un uznesu tos pati līdz piektajam stāvam. Lifts atkal bija sabojāts.
Es paskatījos uz savām plaukstām.
— Tie bija tikai maisi. Bez jebkādas nozīmes vai smaguma prātā. Vienkārši ikdienas lietas.
Es piegāju pie durvīm, ieskatījos actiņā — tur bija tukšs. Tikai bērnu velosipēds pie sienas.
Pagriezu atslēgu un atgriezos virtuvē.
— Viņš man atņēma daļu miera, — teicu. — Bet es vairs to neatdošu.
Es apsēdos un padzēros karstu tēju.
Viss bija kluss un vienkāršs.
Bez ēnām, bez pagātnes.
Tikai es un gaisma aiz loga.
