Dēls un vedekla man uzdāvināja biļeti, domāju tas no sirds, bet labāk nebūtu braukusi. Kad atgriezos mani gaidīja pamatīgs “pārsteigums”
Atslēga iegāja slēdzenē maigi, kā pa sviestu. Jauna, spoža atslēga. Guna pasmaidīja — vecā slēdzene nebija pārdzīvojusi viņas prombūtni. (Viņas īstais vārds vija Gundega, bet jau no mazotnes visi viņu sauca par Gunu. Tā esot vieglāk.) Tomēr tagad arī tā bija sveša. Viņa atgrūda durvis. Pirmais, kas iesita nāsīs, bija smarža. Ne viņas smarža. Ne sausās zāles, ko viņa glabāja priekšnamā, ne veco grāmatu aromāts un viegla vaniļa no virtuves.
Ožot pēc noturīga, ķīmiska gaisa atsvaidzinātāja “Jūras brīze” un vēl kaut kā… sveša, stāva, apdzīvota. Koridorā, viņas vecā, liektā Vīnes pakaramā vietā, ko viņa restaurēja kopā ar vīru, stāvēja neglīta gaiša skaidu plātnes konstrukcija. Uz grīdas — svešas sporta kurpes. Vīriešu, milzīgas, 43. izmēra, netīras, un sieviešu, ar muļķīgiem rozā pomponiem.
No virtuves — viņas virtuves! — nāca balsis. Vīrieša un sievietes. Skaļi smiekli. Trauku šķindoņa. Guna, nenoģērbjot mēteli un neizlaižot mazā čemodāna rokturi, gāja pa koridoru. Ritenīši nepatīkami grabēja pa parketu. Mūzika un smiekli virtuvē strauji apklusa. Virtuvē sēdēja viņi. Jauni. Ap trīsdesmit gadiem.
Meitene ar spilgti krāsotiem matiem un puisis izstieptā t-kreklā. Viņi ēda ceptus kartupeļus tieši no pannas. Dzēra kaut ko no viņas tasītēm. Tām, ko viņai dāvināja vīrs. Viņi apstājā, skatīdamies uz viņu. Sākumā neizpratnē, tad izbīlī.
— Pie kā jūs? — jautāja meitene, noliekot tasīti uz galda.
Guna saļodzījās. Viņas pašas dzīvoklī, viņas virtuvē, kurā viņa zināja katru plaisiņu uz flīzēm, viņai jautāja: “Pie kā jūs?”.
— Es šeit dzīvoju, — viņa teica klusi, bet skaidri.
Puisis un meitene saskatījās. Puisis lēnām piecēlās.
— Kā… dzīvojat? — viņš noslaucīja rokas pret t-kreklu. — Mums mākleris teica, ka saimniece… nu prom uz ilgu laiku. Vismaz uz pusgadu, ja ne gadu.
— Mūs Oskars un Santa ievietoja, — steidzīgi piebilda meitene. — Teica, jūs līdz mēneša beigām noteikti… Ak.
Oskars un Santa. Dēls un vedekla. Dāvana. Ceļojums uz 70. dzimšanas dienu. Grezna atpūtas bāze priežu mežā. “Mammu, tev jāatpūšas! Tu esi to pelnījusi!” Tā nebija dāvana. Tas bija plāns. Guna apsēdās uz sava čemodāna tieši koridorā. Jaunieši — Madara un Valdis, kā izrādījās, — vainīgi mīdījās blakus. — Mēs nezinājām… Goda vārds. Mums parādīja līgumu. Oskars… nu, jūsu dēls… teica, ka jūs pati lūdzāt.
Viņa izņēma telefonu.
— Mammu? Kāpēc tu zvani? — Oskara balss bija moža, bet ar nelielu… kaut kādu viltus noti. — Tev taču procedūras? Kā atpūta?
— Oskar, — viņa runāja ļoti mierīgi, — kāpēc manā dzīvoklī ir sveši cilvēki?
Pauze otrā galā. Pārāk gara. Bieza. Un tad — vārdu plūdi. Ātri, attaisnojoši.
— Mamm! Nu, ko tu? Tu taču… tu atgriezies agrāk! Mēs negaidījām!
— Agrāk? Ceļojums bija uz trim nedēļām. Es atgriezos dienā, kad tas beidzās.
— Ai… — viņš acīmredzot bija apjucis no sagatavotās runas. — Mammu, nu mēs taču gribējām labāk!
Klausulē iekrekšķējās Santa, vedekla. Atņēma telefonu.
— Guna, nu ko jūs sākat? Mēs taču par jums rūpējamies! Dzīvoklis milzīgs, jūs viena. Komunālie maksājumi maksā traku naudu! Bet šādi — jauna ģimene, pieklājīgi cilvēki, samaksās. Jums taču papildinājums pie pensijas!
— Jūs izīrējāt manu dzīvokli.
— Nu, ne jau uz visiem laikiem! Padomājiet! Mēs taču vienojāmies, ka jūs pēc tam brauksiet pie mums! Pie mazbērniem, jūs taču to tik ļoti gribējāt! Un dzīvoklis strādātu!
Kaimiņiene Guna uzaicināja mani ciemos, un tad es ieraudzīju kameras ierakstu…
Viņa gribēja redzēt mazbērnus, nevis spiesties viņu caurstaigājamā viesistabas dzīvoklī, kamēr viņi tērē viņas naudu.
— Mēs jums ceļojumu uzdāvinājām. Jubilejā. Greznu. Bet mums ir hipotēka, Edgaram drīz uz skolu, viena vien skolas forma maksā nez cik.
Viņi ne tikai izīrēja dzīvokli. Viņi pārdeva to pa daļām, kopā ar viņu.
— Santa, es braucu pie jums.
— Ai, mamm, bet mums… mums Arnoldam kaut kas piemetās . Jums nedrīkst…
Viņi viņu nobloķēja. No visām pusēm. Guna nospieda “beigt zvanu”.
Madara un Valdis skatījās uz viņu ar žēlumu.
— Viņi mums parādīja līgumu… — klusi teica Valdis. — Un mēs… mēs samaksājām par pusgadu uz priekšu. Mums vairs nav naudas. Mēs esam no citas pilsētas.
— Cena… — Madara nosarka. — Cena bija ļoti zema. Daudz zemāka par tirgus cenu. Mums laikam vajadzēja nojaust…
Guna lēnām piecēlās.
— Jūs neesat vainīgi. — viņa teica šiem bērniem. — Dzīvojiet.
— Un jūs kurp?
— Pie māsas.
****
Guna apsēdās uz māsas vecā dīvāna. Viņi nolēma, ka mana 70. dzimšanas diena nav svētki, bet gan iemesls norakstīt mani. Nosūtīt uz lūžņiem. Iezvanījās Zigrīdas telefons. Māsa paskatījās uz ekrānu.
— Velta. Māsīca. Ko viņa…
Viņa ieslēdza skaļruni.
— Zigrīd, čau! Klausies, es Gunai zvanu, bet viņa nav sasniedzama. Gribēju apsveikt! Un es te ar viņas Oskaru runāju, vari iedomāties…
Veltas balss bija sajūsmināta.
— …viņš teica, Guna taču pārcēlusies pie viņiem! Uz visiem laikiem! Palīdzēt ar mazbērniem. Un savu dzīvokli nolēmusi izīrēt jaunajiem! Cik viņa ir malacis, ak! Kāda gudra sieviete!
Zigrīda atvēra muti, bet Guna ar žestu viņu apturēja. Viņi jau bija sagatavojuši sabiedrisko viedokli. Tā bija viņa pati, kas tā nolēma. Gudra sieviete. Guna paņēma klausuli no māsas.
— Velta, — viņas balss bija mierīga un stingra, kā nekad. — Pasaki visiem, kas jautās. Mani bez manas ziņas “izrakstīja” no mājām.
Otrā galā iestājās klusums. Guna nospieda “beigt zvanu”. Zigrīda skatījās uz māsu ieplestām acīm.
— Guna… ko tu darīsi?
— Rīt, — Guna paskatījās pa logu, uz svešu, bet pagaidām drošu pagalmu. — Rīt es eju pie speciālista.
Vija, bija jauna sieviete, bet ar ļoti uzmanīgām un vērīgām acīm. Nekādas viltus žēluma. Tikai fakti. Viņa pārbaudīja dzīvokļa dokumentus, kurus Guna vienmēr nēsāja līdzi atsevišķā mapē.
— Dzīvoklis pilnībā pieder jums. Privatizēts uz jums un aizgājēju vīru, jūs esat stājusies mantojumā. Dēls tur pat nav pierakstīts.
— Jā, mēs viņu uzreiz pierakstījām tiklīdz viņš apprecējās.
— Lieliski. — Vija atgāzās krēslā. — Tas atvieglo lietu.
— Tas ir, viņus var izlikt? — ar cerību ierunājās Zigrīda, kura bija atnākusi līdzi māsai.
— Var. Līgums, ko Oskars parakstījis ar šiem… Madaru un Valdi… ir tukša papīra lapa. Viņš nav īpašnieks un viņam nebija tiesību neko izīrēt.
— Tātad, kāda problēma? Ejam. — Zigrīda pat piecēlās.
— Problēma, — Vija paskatījās tieši uz Gunu, — ir tā, ka to izdarīja jūsu dēls.
Guna klusēja.
— Mēs varam iesniegt prasību par nelikumīgu iekļūšanu un izlikšanu. Bet atbildētājs būs jūsu dēls. Oskars. Mēs varam ierosināt lietu par krāpšanu. Vai esat gatava, Guna, vest savu dēlu?
Zigrīda aizelsās un apsēdās. Lūk, tas ir mezgls. Lūk, tā cilpa, ko Santa ar Oskaru tik glīti savilka. Viņi zināja, ka viņa neies. Māte. Kauns visai ģimenei. Viņi rēķinājās, ka viņa pažēlosies pie māsas, bet pēc tam samierināsies un atnāks pie viņiem. Uz dīvāniņa. Auklēt mazbērnus un gaidīt, kamēr “īrnieki” izvāksies. Ja vispār izvāksies.
— Viņi uz to arī rēķinājās, — dobji teica Guna.
— Protams, — apstiprināja Vija. — Klasiska. Viņi jūs nostādīja situācijā, kurā jebkura jūsu likumīgā darbība izskatās kā “ģimenes vērtību” nodošana.
— Un ko darīt? — Zigrīda skatījās te uz māsu, te uz Viju.
— Formāli? Izlikt. Tas ir ilgi, netīri, skaļi. Un jā, visa radniecība mazgās jūsu netīro veļu. Neformāli?
Viņa brīdi nogaidīja.
— Neformāli — jums jādara tas, ko viņi no jums negaida. Viņi gaida, ka jūs rīkosieties kā “māte”. Emocionāli. Vāji. Bet jums jārīkojas… kā īpašniecei.
Telefons sāka plīst vakarā. Zvanīja māsīcas brālis Viesturs.
— Guna! Ko tu dari? Zvanīja Velta, saka, tu… tu Oskaru apsūdzi!
— Es pateicu patiesību, Viestur.
— Kādu patiesību?! Nu, izīrēja dzīvokli! Padomā! Jaunajiem vajag naudu. Tā hipotēka… Bet tu viena trīs istabu dzīvoklī. Varēji taču padalīties.
Viņa klusi nospieda “beigt zvanu”. Zvanīja māsas tantes meita no Latgales.
— Guntiņa, mīļā, kas jums tur noticis? Santa zvanīja. Viņa saka, jūs gribat viņiem uzlikt lāstu, esat aizgājusi pie speciālistiem! Guna, attopies! Tas taču ir tavs vienīgais dēls. Viņš taču tev mazbērnus dāvināja.
Viņi visi, kā viens, spieda uz viņas vissvarīgāko lomu — “Māte”. Mezgls savilkās. Viņi viņu parādīja kā sievieti, kura negrib palīdzēt saviem bērniem. Un tad atskanēja zvans, ko viņa gaidīja. Santa.
— Guna. Ko jūs sarīkojāt?! Mums jau visi pārtrauc telefona zvanus.
— Santa, es vienkārši gribu atgriezties savās mājās.
— Savās mājās? Un mēs neesam jums sveši. Mēs jums to ceļojumu… mēs par to pēdējo naudu atdevām. Mēs par jums rūpējamies. Gribējām, lai jūs padzīvotu ar mazbērniem, uzraudzībā, nevis tur viena.
— Uzraudzībā? — Guna sajuta, kā kaut kas viņā sacietē, pārvēršoties tēraudā. — Viesistabā? Lai es jums gatavotu, mazgātu veļu un sēdētu ar mazajiem, kamēr jūs tērējat naudu no mana dzīvokļa?
Otrā galā iestājās klusums. Un tad Santa izelpoja un pateica ko tādu, kas visu mainīja!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
