Kad Zane pateica, ka aiziet, es biju pārsteigta. Viņi tikās gandrīz gadu, trīs mēnešus nodzīvoja kopā. Māris šķita normāls puisis — strādā par programmētāju, alga astoņi simti, adekvāts, bez kaitīgiem ieradumiem
— Kas notika? — es pajautāju. — Noguru, — īsi atbildēja Zane. Mēs tikāmies pēc nedēļas. Es apsēdos iepretim. Zane sāka stāstīt — un es sapratu: runa tiešām nebija par naudu. Bet gan par to, kā cilvēks dzīvo, kad tās ir maz.
Pirmais mēnesis: taupības ilūzija
Zane pārvācās pie Māra vienistabas dzīvoklī mazpilsētas nomalē. Īrēja kopā, dalīja uz pusēm — pa diviem simtiem katrs katrs. Zanei alga deviņi simti, viņam astoņi. It kā normāli mazpilsētai.
— Pirmajās nedēļās es domāju: cik viņš ir malacis, taupīgs, racionāls, — stāsta Zane. — Pirka produktus pēc akcijām, meklēja atlaides, salīdzināja cenas dažādos veikalos. Bet pakāpeniski taupīšana pārvērtās par traku.
Māris pirka tikai pašu lētāko. Maizi — sakaltušu, ar atlaidi. Gaļu — atgriezumus, ko pārdod vakarā pēc nocenošanas. Dārzeņus — nedaudz sapuvušus, no kastes “nocenotie”.
— Es teicu: Māri, nopērkam normālu gaļu. Viņš atbildēja: “Kāpēc pārmaksāt? Tas ir tas pats, tikai lētāk.” Zane mēģināja pirkt pati. Atnesa normālus produktus. Māris sarauca pieri:
— Atkal iztērēji lieki? Es taču teicu, ka vajag taupīt.
— Māri, mēs neesam nabagi. Varam atļauties svaigu maizi.
— Varam. Bet kāpēc? Labāk atliksim. Atliksim. Šis vārds kļuva par viņa mantru.
Otrais mēnesis: kad taupība pazudina prieku
Zane mīl kafiju. Labu, kafejnīcā, ar pienu. Reizi dienā, pa ceļam uz darbu — viņas mazais rituāls. Māris uzzināja, cik tas maksā:
— Divi eiro par kafiju?! Tu nopietni? Tie ir sešdesmit mēnesī.
— Māri, tas ir mans prieks.
— Nopērc šķīstošo. Zane atteicās. Turpināja pirkt kafiju. Māris katru reizi saviebās, komentēja, nopūtās.
Pēc tam bija Zanes dzimšanas diena. Viņa gribēja atzīmēt restorānā. Ne dārgā — parastā, kur vidējais rēķins ir 20 eiro uz cilvēku. Māris atteicās:
— Kāpēc? Es pagatavošu mājās. Sanāks lētāk.
— Bet es gribu restorānā. Tā ir mana dzimšanas diena.
— Zanīt, nu esi saprātīga. Restorāns — tā ir izmesta nauda. Mājās tas pats, tikai trīsreiz lētāk. Izmesta nauda. Dzimšanas diena — izmesta nauda.
Zane piekrita. Māris pagatavoja vakariņas. Lētu pastu ar cīsiņiem. Pat torti nenopirka — izcepa pats no pašiem lētākajiem produktiem. Zane sēdēja pie galda, ēda pastu un domāja: tā nav gādība. Tā ir skopulība.
Trešais mēnesis: kad saproti, ka tas ir uz visiem laikiem
Māris krāja. Fanātiski, traki. Atlicināja pusi algas. Četrus simtus mēnesī. Dzīvošanai palika 400.
— Kam tu krāj? — Zane reiz pajautāja.
— Nākotnei.
— Kādai nākotnei?
— Nu, dzīvoklim, mašīnai, pensijai.
— Māri, tev ir trīsdesmit divi gadi. Tu gribi visu mūžu tā dzīvot? Taupībā un atteikumos? Viņš paskatījās uz viņu nesaprotoši:
— Tagad vajag krāt. Pēc tam sāksim dzīvot. Pēc tam. Bet kad būs tas “pēc tam”? Pēc desmit gadiem? Divdesmit?
Zane saprata: Mārim dzīve nav tagad. Tas ir kaut kas, kas būs kaut kad, kad sakrāsies pietiekami daudz naudas. Bet pagaidām — stingras taupības režīms.
Nekādu restorānu. Nekādu ceļojumu. Nekādu spontānu pirkumu. Nekāda prieka…
— Es reiz ierosināju brīvdienās aizbraukt uz Tallinu, — stāsta Zane. — Lēti, ar autobusu, ar nakšņošanu pie draudzenes. Viņš atteicās: “Biļetes dārgas. Labāk mājās pasēdēsim.” Mājās. Vienmēr mājās. Tāpēc ka jebkura iziešana ārā nozīmē tēriņus.
Brīdis, kad Zane neizturēja
Lūzums notika trešajā mēnesī. Zanei saplīsa telefons. Vecs, pieci gadi, ekrāns saplaisājis, baterija netura. Viņa aizgāja uz veikalu, nopirka jaunu. Ne aifonu — parastu, par 250. Viņas nauda, viņas alga. Māris ieraudzīja telefonu:
— Kas tas ir?
— Jauns telefons. Vecais saplīsa.
— Kāpēc pirki? Varēja taču saremontēt.
— Māri, tam ir pieci gadi. Vienkāršāk ir nopirkt jaunu.
— Tu iztērēji 250?
— Mana nauda.
— Bet mēs taču krājam.
Zane sastinga:
— Ko nozīmē “mēs krājam”? Tie ir tavi uzkrājumi, nevis mani.
— Mēs esam pāris. Mums jākrāj kopā. Bet tu šķied naudu par muļķībām. Muļķības. Telefons — muļķības.
Zane paskatījās uz viņu un saprata: viss.
Kāpēc viņa aizgāja
Mēs sēžam, dzeram kafiju. Zane nogurusi saka:
— Saproti, runa nav par to, ka viņš nopelna tikai nedaudz virs 800. Es nemeklēju bagātnieku. Man ir svarīgi kas cits.
— Kas?
— Lai cilvēks dzīvotu šodien. Nevis atliktu dzīvi uz vēlāku.
Zane stāsta: Māris nav slikts. Viņš vienkārši baidās no trūkuma. Viņš uzauga ģimenē, kur nekā nebija. Kur skaitīja katru kapeiku. Un tagad viņš nevar atslābt.
— Viņš nebauda dzīvi. Viņš izdzīvo. Katru dienu — taupības režīms. Katrs pirkums — stress. Katrs prieks — vainas apziņa par iztērēto.
— Tu mēģināji parunāt?
— Mēģināju. Viņš teica: “Pacieties. Sakrāsim — tad dzīvosim.” Bet es negribu gaidīt. Man ir trīsdesmit četri gadi. Es gribu dzīvot tagad. Zane aizgāja. Māris nesaprata. Domāja, ka viņa meklē bagāto. Rakstīja ziņas: “Es neatbilstu tavam prasību līmenim.”
Bet runa nebija par prasību līmeni. Runa bija par to, ka Zane gribēja nevis vienkārši izdzīvot, bet dzīvot.
Ko es sapratu no šī stāsta
Pēc sarunas ar Zani es aizdomājos: cik ir tādu pāru? Kur viens dzīvo šodienai, bet otrs krāj rītdienai, kura var arī nepienākt. Māris nav slikts. Viņš ir racionāls, atbildīgs, domā par nākotni. Bet viņš aizmirsa par tagadni. Savukārt Zane nav izšķērdētāja. Viņa vienkārši grib reizēm iedzert labu kafiju, atzīmēt dzimšanas dienu restorānā, atļauties jaunu telefonu. Un tas ir normāli. Nauda nav mērķis. Nauda ir instruments dzīvei. Bet, ja tu to krāj visu mūžu un nedzīvo — kāda tam jēga?
Sievietes, vai jūs esat satikušas vīriešus, kuri visā taupa? Kā tikāt galā? Vīrieši, kā jūs uzskatāt, vai tā ir saprātīga taupība vai traka skopulība? Godīgi: vai var dzīvot ar cilvēku, kurš krāj pusi algas un atsakās no visa? A varbūt Zane ir izlutināta un nesaprot naudas vērtību?
Šis stāsts kalpo kā spilgta un skaudra ilustrācija mūžīgajam konfliktam starp rītdienas nodrošināšanu un šodienu, atklājot, ka finansiālā saderība attiecībās bieži vien ir pat svarīgāka par kopīgām interesēm vai rakstura līdzībām. Galvenā atziņa, kas caurvij Zanes un Māra pieredzi, ir tāda, ka nauda pati par sevi nav vērtība, bet gan instruments, kura jēgu nosaka mūsu spēja to pārvērst dzīves kvalitātē un pieredzē.
Māra tēls atspoguļo fenomenu, kurā “dzīves atlikšana uz vēlāku laiku” kļūst par pašmērķi. Viņa gadījumā taupība nav vis racionāla plānošana, bet gan uz bailēm balstīta kontrole. Ja cilvēks ir uzaudzis trūkumā, bailes var kļūt tik lielas, ka tās liedz baudīt pat tos augļus, ko sniedz stabils darbs un laba alga. Stāsts mums māca, ka, fanātiski krājot nezināmai nākotnei, mēs riskējam pazaudēt pašu galveno — klātesamību savā dzīvē. Nākotne ir abstrakts jēdziens, kas var arī nepienākt tāds, kādu to esam iecerējuši, taču tagadne ar tās mazajiem rituāliem, piemēram, tasi labas kafijas vai kopīgām vakariņām, ir vienīgā realitāte, kas mums pieder.
No otras puses, stāsts atklāj, ka attiecībās “ekonomija” nekad nav tikai par skaitļiem bankas kontā. Māra rīcība — atteikšanās no svētkiem, pārmetumi par jaunu telefonu un lētākās pārtikas izvēle — patiesībā tas ir pret attiecību prieku. Viņa nevēlēšanās ieguldīt ne mirkļa priekā, ne partneres labsajūtā liecina par emocionālu skopumu. Zane neaiziet tāpēc, ka būtu izlutināta, bet gan tāpēc, ka viņa saprot: dzīve ar cilvēku, kurš katru prieku mēra eiro un katru tēriņu uztver kā stresu, ir lēna emocionāla izdegšana.
Vēl viena būtiska atziņa ir par robežām un autonomiju. Konflikts par telefonu izgaismo bīstamu tendenci — pieņēmumu, ka partnera nopelnītais automātiski pieder iedomātas nākotnes ilūzijai. Tas atgādina, ka veselīgās attiecībās pat kopīgi mērķi nedrīkst pilnībā izdzēst indivīda tiesības rīkoties ar saviem resursiem, lai uzturētu savu dzīvesprieku un funkcionalitāti.
Galu galā stāsts liek mums uzdot sev neērtu, bet godīgu jautājumu: vai mēs dzīvojam, lai krātu, vai krājam, lai dzīvotu? Māris “izdzīvo” katru dienu, kamēr Zane tiecas pēc “dzīvošanas”. Atziņa ir skarba — mīlestība nevar uzplaukt tur, kur nav vietas spontanitātei, dāsnumam un cieņai pret partnera vajadzībām. Ja finansiālā drošība tiek pirktas par cenu, kas ir pilnīgs dzīvesprieka trūkums, tad šī drošība kļūst par cietumu, nevis pamatu laimei.
