Aprīļa vidus Latgalē šogad atnāca ar mānīgu siltumu. Rēzekne pamazām meta nost ziemas pelēcību – pie gājēju celiņiem Kovšu ezera krastā sāka dīgt pirmā, spilgti zaļā zāle, un gaiss smaržoja pēc mitra asfalta un pavasara vēja.
Tas ir tas laiks, kad gribas ticēt jaunam sākumam, pat ja tev ir četrdesmit pieci un aiz muguras viena neizdevusies laulība. Tieši šādā noskaņojumā es nolēmu dot iespēju Dzintaram, kuru iepazinu vienā no populārajām lietotnēm.
Viņš rakstīja nosvērti, bez liekas pielīpšanas, un viņa profesija – inženieris – manā prātā saistījās ar stabilitāti un loģisku domāšanu.
Es, Vija, strādāju vietējā bibliotēkā. Mans darbs ir kluss, tāpēc vakaros es ilgojos pēc dzīvīguma, pēc smiekliem un kādas mājīgas kafejnīcas atmosfēras, kur fonā skan kluss džezs un smaržo pēc svaigi maltas kafijas.
Mēs norunājām tikties pie Latgales vēstniecības “Gors” – tas ir pilsētas kultūras sirds, vieta, kas vienmēr liek justies nedaudz pacilāti.
Es biju saposusies īpaši rūpīgi. Gaišs pavasara mētelis, jauna zīda šalle un tieši tik daudz grima, lai izskatītos svaiga pēc garās darba dienas. Biju klāt precīzi norunātajā laikā, plkst. 19:00.
Saule jau lēnām sāka slīdēt uz horizonta pusi, krāsojot Rēzeknes debesis sārtos toņos. Bet Dzintars kavējās. Pagāja desmit minūtes, tad piecpadsmit. Viņa telefons klusēja. Es sāku salt un justies nedaudz muļķīgi, stāvot viena pie lielajām stikla durvīm.
Beidzot, kad pulkstenis rādīja jau ceturksni pāri septiņiem, pie “Gora” pieripoja tumši pelēks, diezgan netīrs “Volkswagen Passat”. No tā izkāpa vīrietis, kurš izskatījās nedaudz īgnāks nekā savās profila bildēs.
Viņš pat necentās pasmaidīt vai atvainoties par kavēšanos. Viņa pirmais teikums bija nevis “Prieks tevi redzēt”, bet gan sūdzība.
— Klausies, te ir pagalam neērta stāvvietu kārtība, un tas vējš pie šīs stikla ēkas burtiski pūš visam cauri. Turklāt tā mūzika, kas skan no terases skaļruņiem, man jau pēc pāris minūtēm sāk pamatīgi traucēt un krist uz nerviem.
Šādā troksnī nav iespējams cilvēcīgi sarunāties. Iekāp labāk mašīnā, es zinu vienu tiešām mierīgu un klusu vietu tepat netālu, kur mēs varēsim normāli aprunāties bez visas šīs liekās kņadas, — viņš noteica, norādot uz blakussēdētāja krēslu.
Mana iekšējā balss čukstēja: “Nekāp!”, bet es to apklusināju. Domāju — varbūt cilvēkam vienkārši bijusi smaga diena, un viņš tiešām grib klusumu. Es iesēdos. “Tā ir tikai Rēzekne, te visi visus pazīst, nekas slikts nevar notikt,” es sevi mierināju.
“Romantika” starp industriālajām noliktavām
Mēs izbraucām no centra un devāmies Vērēmu virzienā. Pilsētas gaismas un sakoptās ielas palika aiz muguras. Sākās industriālā zona – vieta, kur dienas laikā dūc smagās mašīnas, bet vakaros viss pārvēršas par pamestu betona džungļiem.
Dzintars nogriezās uz neliela, nelīdzena grantēta ceļa, kur gaisā pacēlās putekļu mākonis, un apstājās pie kāda veca, sarūsējuša žoga. Aiz tā rēgojās tukši angāri un dzelzsbetona konstrukcijas. Vienīgā gaisma nāca no viena vientuļa luktura tālumā un mēness, kas nupat parādījās debesīs.
— Re, cik te forši. Klusums, nevienas dvēseles. Tagad varam mierīgi parunāt, — viņš teica un, par manu lielāko šausmu, izslēdza motoru un nodzēsa gaismas. — Man aizmugurē ir termoss ar tēju un daži cepumi.
Nav nekādas vajadzības lieki tērēt naudu tajās pilsētas pārcenotajās “Gora” kafejnīcās, kur par parastu karstu ūdeni un vienu vienīgu tējas maisiņu bez sirdsapziņas pārmetumiem noplēš pat četrus eiro.
Tā ir vienkārši nekaunīga pārmaksa, un es neredzu ne mazāko jēgu atdot savus līdzekļus par kaut ko tik nesamērīgi dārgu.
Es sēdēju automašīnas sēdeklī un pamazām jutu, kā manas plaukstas kļūst arvien aukstākas, un tas nebija tikai dzestrā aprīļa gaisa dēļ, bet drīzāk no pieaugošās neomulības sajūtas…
Šī dīvainā situācija tik krasi atšķīrās no tā visa, ko es savās domās biju iztēlojusies par mūsu pirmo tikšanos, ka man tajā brīdī pat uz mirkli aizcirtās elpa.
Viņš tiešām mani bija atvedis uz šo nomali, lai sēdētu putekļainā mašīnā un dzertu tēju no plastmasas vāciņa?
— Dzintar, tu tiešām domā, ka šī ir piemērota vieta pirmajai satikšanai? Es cerēju uz pastaigu pa promenādi vai vismaz tasi kafijas vietā, kur ir cilvēki, — es mēģināju runāt mierīgi, lai gan sirds sitās kā negudra.
— Vija, tās visas ir modernas, izlutinātas sievietes kaprīzes. Mūsdienās sievietes vairs neprot novērtēt vienkāršību. Mana bijušā sieva Mirdza arī mūžīgi dīca — braucam uz Jūrmalu, ejam uz teātri, pērkam dārgas biļetes.
Bet kam tas viss? Nauda jātērē prātīgi, vecumdienas nav aiz kalniem, un pensija Latvijā nav nekāds medusmaize. Redz, kur mēs sēžam, tēja ir silta, miers apkārt… kas vēl vajadzīgs? — viņš sākā garu monologu par savu taupību.
Viņš runāja par to, kā viņš nekad neiet uz restorāniem, jo “mājās kartupeļi garšo tāpat”, un kā viņš nesaprot cilvēkus, kas tērē naudu hobijiem.
Klausoties viņa balsī, es redzēju nevis saimniecisku vīrieti, bet gan emocionāli aukstu un skopu cilvēku, kurš katru manu kustību un vēlmi nākotnē izvērtētu caur eirocentu prizmu. Viņa inženiera aprēķins bija vienkāršs — randiņam jāmaksā nulle eiro.
Es sēdēju, skatījos uz tumšo noliktavas siluetu un sapratu — ja es tagad neaiziešu, es pazaudēšu savu pašcieņu. Mana intuīcija vairs nečukstēja, tā kliedza, ka šis vīrietis mēģinās kontrolēt manu dzīvi, ja es ļaušu tam turpināties.
Es slepus izvilku telefonu no somiņas. Ekrāna gaisma likās pārāk spoža šajā pustumsā, tāpēc es to aizsegu ar šalli. Ātri uzrakstīju savai draudzenei Inesei: “Zvani pēc 2 minūtēm. SOS. Man jāmūk no dīvaiņa.”
Inese ir piedzīvojusi dažādus randiņus, tāpēc viņa neuzdeva liekus jautājumus. Pēc brīža mašīnas klusumu pārtrauca mana telefona skaļais zvans.
Ja jūs zinātu, kas notika pēc tam, kad es aizcirtu mašīnas durvis… Lasiet manu stāstu tālāk par to, kā beidzās šī bēgšana un
kādu negaidīti nekaunīgu ziņu Dzintars man atsūtīja nākamajā rītā, kad biju pilnīgi pārliecināta, ka vairs viņu nekad savā dzīvē nedzirdēšu:
Teātra izrāde pie noliktavu vārtiem
Es pacēlu klausuli un centos piešķirt savai balsij pēc iespējas satrauktāku toni. Inese otrā galā patiešām iejutās lomā – viņa stāstīja, ka kaimiņi sūdzas par dūmiem, kas nāk no mana dzīvokļa kāpņu telpā, un ka man tūlīt pat jābūt mājās, pirms tiek uzlauztas durvis.
— Dzintar, man ļoti žēl, bet man kaimiņiene tikko zvanīja! Manā dzīvoklī kaut kas dūmo, laikam esmu aizmirsusi izslēgt tējkannu vai kas ar vadiem noticis! Man jātiek uz Rēzeknes centru nekavējoties, citādi būs ugunsgrēks! — es teicu, tēlojot vieglu paniku un jau tverot pēc somiņas.
Viņš neizskatījās ne nobijies, ne gādīgs. Viņš tikai neapmierināti nopūtās, skaļi nolika termosa vāciņu uz paneļa un pierauca pieri.
— Nu re, kā vienmēr. Tikko sākām normāli runāt par nopietnām lietām, un atkal sieviešu problēmas un sadzīves drāmas. Nu labi, aizvedīšu tevi atpakaļ, ja jau tik steidzami, — viņš neapmierināts noteica, iedarbināja dīzeli un ar asu manevru apgriezās uz grantētā ceļa.
Atpakaļceļš pagāja smagā klusumā. Viņš pat nepārjautāja, vai man vajag palīdzību vai kādu atbalstu. Kad piebraucām pie “Gora” stāvvietas, viņš pat neizkāpa no mašīnas, lai atvadītos vai pārliecinātos, ka es droši tieku līdz savam auto.
Es burtiski izlecu ārā, noteicu īsu “paldies” un gandrīz skriešus devos uz savu mašīnu. Tikai tad, kad biju aizslēgusi durvis un iedarbinājusi motoru, es beidzot sajutu, ka sirds sāk pukstēt mierīgāk.
“Kāpēc tērēties pilsētā?”
Es biju svēti pārliecināta, ka šis bēdīgais stāsts ir beidzies uz visiem laikiem. Taču nākamajā rītā, ap pulksten deviņiem, manā telefonā ienāca ziņa, kas lika man burtiski apstulbt no tās nekaunības:
“Čau! Kā tur beidzās ar to dzīvokli? Ceru, ka nekas nav nodedzis. Klausies, vakar tomēr pietrūka laika kārtīgi iepazīties, jo tu pārāk ātri aizskrēji. Man tu iepatikies – esi klusa un mierīga. Varbūt šovakar atbrauc pie manis uz Makašāniem?
Esmu uzvārījis lielu katlu ar kartupeļiem un sacepis speķi, pietiks abiem. Nav ko tērēties pa pilsētas dārgajām bodēm. Gaidīšu!”
Es skatījos uz ekrānu un nezināju – smieties vai raudāt. Viņš tiešām domāja, ka pēc stundas sēdēšanas putekļainā mašīnā pie noliktavām un viņa skopuma paraugstundas, es braukšu uz laukiem ēst viņa vārītos kartupeļus? Tas bija pēdējais piliens. Bez vārda runas es nobloķēju viņa numuru un izdzēsu saraksti.
Šis gadījums man iemācīja vienu svarīgu lietu – ja vīrietis pirmajā randiņā mēģina tevi aizvest uz “klusu vietu” tikai tāpēc, lai nebūtu jānopērk pat tase kafijas, viņš nekad nespēs tev veltīt savu sirdi vai rūpes patiesās grūtībās.
Dzīve ir pārāk īsa, lai aprīļa pavasari pavadītu pie industriāliem žogiem, dzerot tēju no plastmasas vāciņa.
Vai arī jums ir bijuši līdzīgi “ekonomiskie” randiņi? Vai uzskatāt, ka vīrieša skopums pirmajā tikšanās reizē ir taupības zīme, vai tomēr skaidrs signāls, ka attiecībām nav nākotnes? Dalies ar savu pieredzi komentāros!
