Anna un Andrejs bija laulībā 10 gadus. Abi apprecējās, kad viņiem bija 20 gadu, pēc tam piedzima meita Viktorija. Jaunajiem sākumā neklājās viegli.
Andrejs regulāri pazuda darbā, lai pabarotu ģimeni. Anna bija mājsaimniece un audzināja meitu.
Pirmām kārtām grūti bija ģimenes barotājam, jo viņš ļoti nogura un juta, ka no viņa ir atkarīga visa ģimene.
Andrejs jau no agra rīta devās uz darbu un atgriezās vēlu vakarā, teju turējās uz kājām. Labi, ka viņam bija divas brīvdienas.
Anna nevarēja sev atrast piemērotu darbu. Šī iemesla dēļ viņa regulāri strīdējās ar vīru. Bet Anna nejuta savu vainu tajā, ka vīrs nogurst, bet viņa ne.
Sievietes nopelns bija tas, ka viņa nodarbojas ar meitu, māju un ēdiena gatavošanu. Tieši tā viņa uzskatīja.
Viens gadījums pilnībā izmainīja ģimenes dzīvi. Pie Andreja atbrauca ciemos draugs no Berlīnes, lai satiktos un atrisinātu kādas lieta.
Šīs satikšanās rezultātā Andrejs ieguva izdevīgu biznesa piedāvājumu no sava drauga. Ģimene pārcēlās uz Berlīni un sāka dzīvot no jauna.
– Anna, pabaro Alekseju, viņš grib ēst. – Andrejs pastiepa sievai pretī dēlu, un viņa negribot to paņēma. Gadu vecais Aleksejs sāka raudāt.
Andrejs un Anna jau piecus gadus dzīvoja skaistā, lielā mājā upes krastā. Pārim bija piedzims otrs bērns – dēls Aleksejs. Meita bija jau pieaugusi un mācījās skolā.
Andrejs daudz laika veltīja ģimenei, strādāja par direktoru lielā uzņēmumā. Bizness ātri attīstījās, un tagad ģimene dzīvoja ļoti labi.
Anna tā arī neatrada savas dzīves nodarbi un nīkuļoja mājās, bet vīram tas pat patika. Sieva vienmēr bija kopta, sekoja līdzi savam izskatam.
Mājās bija tīrība, kārtība, komforts, garšīgs ēdiens. Vīrs bija sajūsmā, ka viņam ir tik lieliska sieviete. Bet pēc otrā bērna piedzimšanas viss izmainījās.
Pēdējā laikā Anna ļoti atsvešinājās no vīra. Bieži gāja gulēt uz citu istabu. Pēc dēla piedzimšanas Anna bija nervoza, bieži zaudēja savaldību.
Neskatoties uz aukles esamību, sieviete regulāri teica, ka nogurst un viņai sāp galva.
Ar vīru Annai nebija intīmas attiecības un viņu tas nomāca. Dēls jau labu laiku nezīda krūti, ēda patstāvīgi, pats sevi izklaidēja vai atradās kopā ar auklīti.
Annai bija daudz laika atpūtai, sev. Bet, neskatoties uz to visu, viņa no skaistules pārvērtās par parastu sievieti ar lieko svaru.
Mājās viņa bija nevīžīga, bet, kad bija kaut kur jādodas, vienmēr saposās, kas darīja vīru bažīgu.
Darbā draugs ieteica Andrejam pasekot sievai, ja nu viņai ir kāds uzradies un viņa to rūpīgi slēpj.
Sākumā Andrejs šo uzskatīja par absurdu domu, bet pēc tam nolēma, ka nepieciešams sekot sievai. Veselu mēnesi Andrejs sekoja sieva un noskaidroja dažus nesaprotamus faktus.
1) Sieva katru dienu brauca uz maksas klīniku, bet nebija skaidrs kāpēc.
2) Sievas telefonam bija uzlika parole, bet agrāk tā nebija.
3) Mājās sieva vairs nestaigāja skaistos zīda halātiņos un šortiņos, un regulāri ģērbās pieticīgi, visbiežāk pidžamā.
Andrejs gribēja parunāt ar sievu, bet nezināja kā uzsākt sarunu. Viņam šķita, ka viņai kāds ir, un, visticamāk, tas bija klīnikas ārsts.
Viņš pārdzīvoja, ka drīz viņa laulībai ar Annu būs beigas un viņš vairs katru dienu neredzēs savus bērnus un mīļoto sievu.
-Ko vajadzētu darīt… Kā būt… – pie sevis domāja Andrejs.
Sestdienā viņš nolēma parunāt ar sievu. Iedzēra drosmei, tiesa, neaprēķināja dozu un nedaudz pāršāva pār mēru.
-Anna, es visu zinu, ka tev kāds ir no privātās klīnikas. – vīrs sacīja Annai, kad viņa devās gulēt.
-Ko tu muldi? Kāda klīnika? Kāds ārsts? – atbildēja satrauktā sieva.
-Es tev sekoju veselu mēnesi, tu katru dienu brauci uz klīniku. Mājās tu regulāri staigā pidžamā, man nepievērs uzmanību, mums jau sen nav tuvības. Zini, parunāsim par šķiršanos. – sacīja Andrejs un iedzēra malku no savas pudeles.
-Uz klīniku es braucu pie mātes, kura tagad ir smagi slima. Es atradu savu īsto māti, iesniedzot pieteikumu programmā. Tagad viņai ir nepieciešama palīdzība un es viņai palīdzu. No tevis es atsvešinājos, jo nevaru vairāk izturēt tavu smaku. Es eju gulēt uz citu istabu, jo tu mūžīgi esi iedzēris. Bet pidžamā man patiešām ir silti un ērti. Tas ir viss? – vaicāja Anna.
-Kāpēc es neko nezināju? Kas ar mums ir noticies? – vīrs jautāja Annai un apsēdās viņas gulāt un noglaudīja viņai matus.
-Tu to pajautā sev. Bet tagad izej no istaba, jo savādāk es no šīs smakas nevarēšu aizmigt. – sacīja Anna un atgrūda vīru.
Andrejs bija satriekts. Viņš saprata, ka pats pie visa ir vainīgs.
Andrejs sakopoja visu savu drosmi un nākamajā dienā lūdza piedošanu sievai. Viņi kopā sāka iet pie viņas mātes, bet pēc tam tajā pašā klīnikā Andrejs izgāja rehabilitāciju un atmeta kaitīgo ieradumu – dzert.
Ģimenes dzīve sāka nokārtoties. Andrejs sāka cienīt savu sievu pidžamā, ar lieko svaru un pat bez grima. Viņš vairāk no viņas neprasīja izsmalcinātu ārējo izskatu. Viņš bija vienkārši laimīgs, ka viņa ir līdzās un viņi atkal ir tuvi.