Īrijas sēņu audzētāju pārstāvji viesojas dažādās Latvijas pilsētās, lai meklētu strādniekus, pagājušā gada izskaņā ziņoja mediji. Sēņu audzētāji solīja samaksu atkarībā no novāktā daudzuma, raksta laikraksts un portāls Ziemeļlatvija.lv.
Vienīgās prasības, kas tika norādītas pretendentiem, – gatavība strādāt fizisku darbu un spēja darboties komandā. Neesot pat nepieciešams zināt angļu valodu. Iedzīvotāju interese bija liela, un tas liek bažīties par otru emigrācijas vilni.
Iveta Sila uz Angliju aizbrauca 2011. gadā, un, kā pati saka, pirmo mēnesi viss bija ideāli – darbs bija un nauda nāca. Ar aģentūras starpniecību viņa tika strādāt augļu fabrikā, kur bija jāfasē melones, apelsīni, mandarīni un citi augļi no Spānijas. Kārtīgi saģērbjoties, jo darbavietā bija auksti, viņa šķiroja derīgos augļus no puvušajiem. Pēc tam darba vairs nebija.
“Man bija, kur dzīvot, bet psiholoģiski tas bija nenormāli. Tas, ka nav darba, kad esi tur prom, dod pa nerviem. Man sākās nervu sabrukums. Vēl kas bija briesmīgi, ka visu laiku jāsēž pie telefona – jebkurā brīdī varēja piezvanīt un izsaukt uz darbu. Visu laiku esi stresā, aizej uz pilsētu, piezvana, un pēc 20 minūtēm jābūt darbā, nerēķinās ar to, ka ir brīvs,” atceras Iveta un atzīst, ka liels mīnuss bija arī angļu valodas nezināšana. “Anglis piezvana, ātri kaut ko nomurmina, ej nu saproti, ko viņš tur teica.”
Augļu fabrikā latviete strādājusi kopā ar spāņiem, portugāļiem un melnādainajiem, kuri bijuši slinki. Vēlāk trīs naktis pastrādājusi arī puķu fabrikā. “Nevarēja saprast, kāpēc visas rokas un seja ir grubuļaina. Tās puķes bija apsmidzinātas.”Veidojas augoņi
Aptuveni mēnesi latviete gaidīja, lai bez starpniekiem tiktu strādāt šampinjonu fabrikā. Darbs tajās ir smags, lai gan viss ir atkarīgs no tā, cik fabrika modernizēta. Jāstrādā ātri, jābūt precīzam, jāsver un jākārto sēnes pēc lielumiem. “Gaiss tur ir mitrs, un ļoti daudziem metās visādi augoņi uz rokām un sejas. Aiziet pārtraukumā 10–15 minūtes, atnāk atpakaļ, un sēnes jau ir izaugušas. Uzlaiž siltumu un mitrumu. Pirmo reizi es vispār biju šokā. Piecas dienas audzē un tad visas vāc nost. Nostrādāju tur mazliet vairāk nekā divus gadus un nevienu reizi mājās nepārbraucu, jo zināju, ka atpakaļ nekad neaizbraukšu.”
Lasi arī: 76 gadus vecu kungu Rīgā publiskā vietā pieķer ar prostitūtu; Viņa skaidrojums ir loģisks
Starp darba kolēģiem fabrikā bija lietuvieši, poļi, rumāņi, bulgāri. Kopumā uzņēmumā strādāja ap 300 darbinieku. “Rumāņi bija bezkaunīgi. Likām sēnes kastēs, un katram bija savs numurs. Tie pienāk, norauj nost un pieliek savu numuru klāt. Visi man apkārt bija gados jauni, es biju viena no vecākajām. Bulgāriem bija liela cieņa pret vecākiem cilvēkiem. “To nedari, mēs iznesīsim,” viņi teica. Poļi gan jau kā poļi. Visi ir kurvas, un viss. Viņi ir citādāki. Bija atsevišķi gadījumi, kad zaga sēnes un nestrādāja. Mums katram bija sava brigāde, un man palaimējās, jo strādāju kopā ar bulgāriem. Es vēl tagad ar viņiem kontaktējos,” raibo kolēģu kontingentu apraksta strādniece.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk