Maksāts pēc padarītā. Uzņēmuma vadība sekojusi līdzi tam, lai tiktu izpildīta norma. “Es jau pirmajā dienā, tikko piesēdos pie sēnēm, varēju izpildīt normu. Nezinu, kā man tas izdevās, bet poļu priekšnieki arī brīnījās. Lietuviešiem jau pēc mēneša pateica – paldies par darbu, mums nevajag tādus, kas nevar sagriezt. Es pelnīju 12–13 paundus stundā. Nogriezu savas un aizgāju vēl citiem palīgā.” Darba stundu uzskaite notikusi elektronizēti – nolasot darbinieku pirkstu nospiedumus, ierodoties darbā un dodoties prom. Apmaksātas tika arī svētku dienas, kas bija brīvas.
Stingri sanitārie apstākļi
Sēņu audzētavā šampinjoni bija sastādīti piecos stāvos un to novākšana bijis pārbaudījums mugurai. Drošība uzņēmumā tikusi ievērota ļoti stingri. Arī sanitārā puse bijusi ļoti stingra – telpās nedrīkstēja atrasties ar ielas apaviem, tie bija jānomaina pret speciāliem, kā arī bija izvietoti dezinfekcijas paklājiņi, jo sēnes ātri uzņem dažādas slimības.
Lasi arī:
“Man likās, ka tur vienmēr pēc kapiem smaržoja. Ejot iekšā cehā, bija jānomazgā rokas un jālieto dezinfekcijas līdzeklis, kā arī jāstrādā tikai ar cimdiem, kas ik pēc desmit minūtēm jāmaina, lai sēnes būtu tīras. Ja sagrieza pirkstu, tad uzreiz iedeva metālisko plāksteri, un tas bija jāatrāda, ka izmet atkritumos, nevis iekrīt kādā šampinjonu kastītē. Ja salūza nazis, tad bija jāparāda visas detaļas. Ja nebija visas, tad tās partijas sēnes pārlasa, pārskata un meklē.”
Pakošanas fabrikā bija ļoti auksts. Pa dienu bija trīs pārtraukumi, tos drīkstēja arī neizmantot un turpināt lasīt sēnes. “Svarīgi bija izpildīt viņu prasības – jābūt noteiktam svaram un sēņu izmēram. Ja kaut ko izdara nepareizi, tad aizrāda un ar trešo reizi no darba tiek atlaists. Ik pēc pusstundas staigāja cilvēki, kas pārbaudīja. Paņem kastīti un pārbauda, vai tajā ir 220 grami, nedrīkstēja būt ne vairāk, ne mazāk. Sēnes ir dažāda izmēra – mazās, kuras jāsasver pa 175 gramiem. Pie lielajām, brūnajām sēnēm cilvēki, kam bija veselības problēmas, strādāja ar mutes aizsegiem. Citi arī atteicās tur strādāt, bet priekšnieki arī nepiespieda; ja nevarēja, tad aizsūtīja uz citu cehu. Brīžiem priekšnieces bija noslēpušās aiz kastēm un uzmanīja, lai rokas būtu nomazgātas. Viņi arī iepirka sēnes. Atbrauca furgons ar sēnēm, attaisa vaļā, krāmē sēnes, un iekšā sēž bēgļi – trīs vai četri sīrieši. Tad visu lielo furgonu izmeta ārā, jo nevarēja zināt, cik ilgi tie cilvēki tur ir bijuši un ko darījuši.”
Ķīmija sabojā zobus
Atšķirībā no citiem, Ivetai dzīvošanas apstākļi bijuši ļoti labi, jo dzīvojusi kopā ar savas māsīcas ģimeni. Sieviete novēroja, ka lielākā daļa iebraucēju bija pa pāriem – draugs ar draudzeni, vīrs ar sievu, mamma ar meitu. Iemesli tam, kāpēc cilvēki devušies darbā uz ārzemēm, arī visdažādākie. Poļi strādāja, lai sakrātu naudu un Polijā varētu sev uzcelt māju. Jauni cilvēki strādāja, lai apceļotu pasauli, bet latvieši – pārsvarā lai nopelnītu un būtu līdzekļi, no kā dzīvot Latvijā. Citi vēlas saņemt arī Anglijas pensiju.
Pēc vairāk nekā diviem gadiem I. Sila nolēma atgriezties Latvijā. “Es biju laimīga, ka braucu mājās un nebija jāpaliek. Man jau teica, lai nebraucu, jo tik labu strādnieku nav nemaz tik daudz. Teica, lai braucu atpakaļ, ka mani paņemšot.”
Pēc darba šampinjonu fabrikā latviete norāda uz sēņu ķimizāciju – tās neesot nekāda ekoprece. “Krīt uz to, kas ir vārīgā vieta. Man, piemēram, tas vairāk iespaidoja zobus. Aizbraucu uz Ālandu salām lasīt ābolus, lai varētu ielikt zobus. Lasīt ābolus man patika. Tas ir pavisam citādāk – lasi svaigā gaisā ābolus, noguris esi, bet tas nogurums ir pavisam citādāks. Sēnes lasot, esi slēgtā telpā un mitrā gaisā.”
Par tiem, kuri plāno braukt darba meklējumos uz ārzemēm, sieviete saka – lai brauc un pamēģina – sajūt, ka tur ir ļoti smagi jāstrādā. Kā lielāko problēmu darbam ārvalstīs Iveta min situāciju, kad nav regulāra darba. “Ārzemēs arī ir jāstrādā no rīta līdz vakaram. Kāds domā, ka aizbrauks, viegli pastrādās piecas, sešas stundas dienā un noliks divus tūkstošus. Ja negribi strādāt, tad tur nav, ko darīt. Tad var tepat bumbulēt. Šķiet, ka tie, kas te nestrādā, nestrādās arī tur. Bet lai cilvēki brauc un pamēģina, uzreiz gribēs mājās! Nekur nav tik labi kā mājās.”
Viņasprāt, gados jaunākie cilvēki citādāk uz to visu skatās. Viņiem tur tusiņi, bāri, dzīve sit augstu vilni. Ja nekrāj un nav kaut kāda mērķa, piemēram, nopirkt dzīvokli, tad nauda tērējas ātri. Tomēr viņiem visbiežāk ir valodas zināšanas, kas var palīdzēt atrast labāku darbu. Sieviete aicina aprēķināt, cik ārvalstīs maksās dzīvošana, transports un cik daudz naudas aizies pārtikai. Viņa pastāsta, ka Anglijā pirkusi nocenotās preces. “Gāju pulksten astoņos uz veikalu, kad nocenoja preci, lai ieekonomētu. Pirmo gadu stāvēja un neviens nepirka, pirka tikai iebraucēji, pēdējo gadu jau paši angļi ķēra un nekautrējās.”
Latvijā I. Sila strādā par pavāri un uzskata, ka šis darbs ir ļoti smags, kā arī nav pietiekami atalgots. Novērots, ka neviens nevēlas strādāt par trīs eiro stundā garās darba stundas, kā arī svētkos. Par dzīvi Latvijā viņa saka: “Cilvēki Latvijā nedzīvo slikti – veikali pilni, cilvēki iet uz restorāniem un atstāj par vienu vakaru simts eiro.”
Lasi arī: 76 gadus vecu kungu Rīgā publiskā vietā pieķer ar prostitūtu; Viņa skaidrojums ir loģisks
Koferos ved sāli un cukuru
Savā stāstā dalās arī Svetlana, kura strādāt uz ārzemēm aizbrauca 2006. gadā. “Meita pabeidza 9. klasi, aizgāja mācīties uz Rīgu, dēls dzīvoja patstāvīgi, vīru interesēja tikai alkohols. Es jutos ļoti vientuļa, biju izmisumā, kaut gan man bija darbs. Meitas krustmāte dzīvoja Ālandu salās, un es viņai kādreiz teicu: ja gadījumā kas, tad es labprāt aizbrauktu uz ābolu lasīšanas laiku. Viņa man piezvanīja un teica: “Tu vari braukt.” Un es teicu: “Cik esmu laimīga.”
Tautieši – neatsaucīgi
Svetlana uzskata, ka cilvēkam ir jāpalīdz, it sevišķi svešumā, kur neko nezini. Pati piedzīvojusi situāciju, kad latviete, kura dzīvojusi “spoku mājā”, atteikusi palīdzību. “Mana draudzene aiziet pie viņas un palūdz, vai nevar aizdot vienu gāzes balonu, jo ir svētdiena un nevaram nopirkt. Un viņa atbildēja: “Kad es atbraucu uz ārzemēm, tad par mani arī neviens nerūpējās, un tagad jūs pēkšņi izdomājāt, ka jums vajag gāzes balonu.” Draudzene atbrauc atpakaļ un saka: “Mums nebūs, kur uztaisīt ēst.” Es nevarēju saprast, kā tas ir, ka citam divi gāzes baloni, bet nevar aizdot. Mums tas svešumā bija šoks. Atceros, ka mana draudzene šausmīgi raudāja.”
Pilnu rakstu vari izlasīt portālā Ziemellatvija.lv, spiežot ŠEIT
