Bebrus pazina, bet…
“Tas bija 14. aprīlī ap vieniem naktī, kad pēc tikšanās un pasēdēšanas ar darījuma partneriem devos mājās. Vispirms braucu ar taksometru, tad nolēmu izvēdināt galvu un daļu ceļa mērot ar kājām. Biju nedaudz iedzēris, smēķēju, mierīgi gāju un domāju par dzīvi. Daugavpilī Bauskas un Liepājas ielas krustojumā ar acs kaktiņu pamanīju, ka aptuveni 45 grādu leņķī no tuvējā bērnudārza krūmu puses manā virzienā kāds skrien. Iešāvās prātā: esmu kaut ko aizmirsis taksometrā vai tikšanās laikā… Kad sapratu, ka tas ir bebrs, iekliedzos: kiš, kiš!” atceras Sergejs, kurš nebija nobijies. Jau kopš bērnības vasaras pavada vasarnīcā pie upītes Daugavpils pievārtē, kur bebri nekautrējas dzīvoties pat dažu metru attālumā. Ja zvēri kļūst par daudz uzmācīgi, tad atliek uzsaukt un tie nozūd. Nekad nav uzbrukuši. Šoreiz bebrs lēcis virsū un iekodies zābakā labajā kājā, ko Sergejs nolicis sev priekšā.
“Tad mēģināju ar kreiso kāju bebru atgrūst, situ ar kulakiem un somu, tad viņš iekodās kreisajā kājā. Nokritu. Cīniņš bija ne pa jokam. Rokas no sišanas bija asiņainas. Kaut kā tomēr viņu dabūju no sevis nost. Stāvējām abi kādus trīs metrus viens no otra. Bebrs vēroja mani, bet man no kreisās kājas riktīgi tecēja asinis… Divas reizes zvanīju 112 un lūdzu ātros, sakot, ka mani bebrs sakodis. Abas reizes nolika klausuli (Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests pēc notikušā presei gan skaidroja, ka cietušais, zvanot uz tālruni 112, neesot vērsies pie glābējiem pēc palīdzības, bet gan uzreiz esot lūdzis savienot viņu ar policiju, kas arī ticis izdarīts. – A. D.). Laikam nodomāja, ka jokoju. Tad zvanīju draugam, kuru izdevās pārliecināt, ka joki nav prātā. Draugs atbrauca kopā ar policiju, kas bija viņu pa ceļam apturējusi. Tad atbrauca ātrie, pārplēsa bikses, apstādināja asiņošanu. Dakteris vēl noteica: ja manā vietā būtu bijis bērns, varēja notikt traģēdija. Es tiku cauri ar 15 šuvēm un antibiotikas šļircinājumiem.”
Ierodoties draugam, policijai un ātrajiem, Sergejs bebru no redzesloka pazaudējis. Vēlāk uzzinājis, ka glābēji kopā ar policiju bebru noķēruši un aizveduši uz mežu, kur palaiduši vaļā.
“Būtu to bebru iedevuši vispirms veterinārārstam, lai pārbauda! To neizdarīja, un es vēl mēnesi staigāju pēc visādām špricēm. Ārsts teica, ka viņš zinot gadījumu, ka kādam bebrs pārkodis artēriju un nācies amputēt kāju. Pazīstamam makšķerniekam viens un tas pats bebrs vienā un tajā pašā vietā uzbrucis trīs reizes. Atgaiņājis, bet tai vietai nu iet ar lielu līkumu. Kāja man joprojām sāp, īpaši, ja laiks mainās,” saka Sergejs.
Pārkosta artērija, noasiņošana, nāve..
Sergeja stāsts, žurnālistu aprakstīts, daļai Latvijas sabiedrības likās smieklīgs un amizants. Taču, parunājot ar speciālistiem un parakņājoties interneta dzīlēs, bebra tēls saskarsmē ar cilvēku var būt arī atšķirīgs no tā, kāds priekšstats izveidojies no dokumentālām filmām vai multfilmām: savrups darbavīrs, kas grauž kokus, būvē midzeņus, aizsprosto ūdeņus un kašķus nemeklē. Galu galā grauzējs, ne jau plēsējs. Pats gan savā dzīvē vienreiz esmu pārbijies no bebra tā, ka dvēsele noskrēja papēžos. Vasarā skrēju pa mežu gar grāvi un baudīju klusumu, kad pēkšņi pāris metru attālumā atskanēja šāvienam līdzīgs troksnis. Grāvja ūdenī redzēju tikai viļņus. Kā man paskaidroja mednieki, tā dara bebri: sagaida ienaidnieku un pēdējā brīdī lec ūdenī, ar gaļīgo asti iezvetējot pa ūdens virsmu. Mans pārbīlis, protams, nav salīdzināms ar Sergeja piedzīvojumiem.
Pagājušajā gadā Jelgavā bebrs sakoda kājā cilvēku. Pirms trijiem gadiem – arī kādu Krāslavas novada iedzīvotāju, kurš bija spiests doties uz slimnīcu. Tajā pašā gadā Baltkrievijā makšķernieks nolēma pafilmēt agresīvu bebru, bet tas beidzās ar pārkostu artēriju augšstilbā, noasiņošanu un nāvi… Tā ka var teikt, ka Sergejam gan nepalaimējās, gan palaimējās.
Bebrs – Latvijas stiprākais ūdens dzīvnieks
“Daudziem liekas, ka Latvijā daba pret cilvēku ir pozitīvi noskaņota, nav krokodilu un citu zvēru, kas var uzbrukt. Bet tas tā īsti nav. Cilvēkam uzbrūk dažādi radījumi: tādi, kas nav normāli saskatāmi, – odi… Un nevajag smieties. Tie paši odi var izplatīt parazītus, mainoties klimatam, arī dažādas citu zemju slimības, pret kurām Latvijas cilvēkam var nebūt imunitātes,” brīdina pazīstamais biologs Mihails Pupiņš. “Cilvēks iedomājas, ka ir radības kronis. Bet, piemēram, bebram to neviens nav stāstījis un viņam var būt savi uzskati par to, sevišķi tad, kad cilvēks ienāk viņa teritorijā. Paskatieties, kādus kokus bebrs nogāž ar saviem zobiem! Suns no miesas mēģina izraut kumosu, bet bebrs savus zobus kokā un miesā dzen kā galdnieks kaltu. Bebrs ir zīdītājs, bet ūdenī peld kā zivs. Ja viņš – ap 30 kilogramiem smags – ūdenī iedomātos uzbrukt cilvēkam, tad tā saucamajam radības kronim vispār nebūtu variantu izdzīvot. Bebrs neapšaubāmi ir Latvijas stiprākais ūdens dzīvnieks.”
Runājot par konkrēto Daugavpils gadījumu, biologs norāda, ka tas ir kārtējais piemērs, kā meža dzīvnieki ienāk pilsētās. No tiem cilvēkam jāuzmanās, sevišķi bērniem. Vislabākā rīcība – izvairīties no sastapšanās. Tāpat M. Pupiņš iesaka uzmanīties no bebriem peldoties, šo zvēru aizgrauztiem kokiem, kas var krist jebkurā vietā, un alām, kuras var stiepties zem zemes vairākus metrus. Mihails pats vienā tādā iebrucis un teju izmežģījis kāju.
Visbīstamākie zvēri ir cilvēku pieradinātie
Kas cilvēku vēl bez bebra Latvijā apdraud, atmetot nost insektus, vīrusus un ļaunos mikrobus? “Teorētiski bīstami varētu būt lūši un vilki, bet viņi ir ļoti piesardzīgi un izvairās no cilvēkiem. Tāpat lāči, kuru ir arī ļoti maz pie mums. Ja nu gadās ar viņiem sastapties, tad nevajadzētu daudz domāt un jāpalielina distance, jāmūk. Ir dzirdēts, ka no lāča nedrīkst mukt, tas jānobaida. Bet gribētu redzēt šo cilvēku… Nav nekādas garantijas, ka zvērs nobīsies. Labākā aizsardzība ir attālums. To pašu var sacīt par mežacūkām, īpaši, ja līdzās ir sivēni. Gribētu redzēt, kā jūs nobaidīsiet māti, kas aizsargā savus bērnus… Bīstams var būt alnis, kam Latvijā – ja neskaita cilvēku – ienaidnieku nav. Parasti alnis no cilvēka izvairās, bet aiz ziņkāres vai cita iemesla dēļ var iet pie cilvēka. Alnis var iespert ar kāju un tādējādi būt ļoti bīstams. Vienam paziņam, kas skrēja krosiņu pa mežu, alnis iedomājās sekot. Paziņa muka un paslēpās kokos. Prātīgi darīja,” stāsta biologs.
Par visbīstamākajiem zvēriem M. Pupiņš uzskata cilvēka pieradinātās stirnas un briežus, kuri tad, kad pieaug un cilvēku uztver kā savu sugas pārstāvi, ar nagiem un ragiem mēģina noskaidrot, kurš barā ir galvenais… Dažādi bēdu stāsti, kas saistīti ar mežā paņemtiem un mājās izaudzinātiem zvēriem, dzirdēti gan Latvijā, gan visā pasaulē.
Vēl biologs aicina uzmanīties no klaiņojošiem suņiem, kas, salasoties baros, var uzdrošināties uzbrukt cilvēkam. Tāpat gulbjiem, arī tādiem, kas pieraduši pie cilvēkiem. Gulbji ar saviem spēcīgajiem knābjiem un spārniem uz sauszemes var būt bīstami bērniem, ūdenī – arī pieaugušajiem. Kā lai šeit neatceras gadījumu pirms sešiem gadiem, kad Rīgā, Sarkandaugavā pēc cīņas ar gulbi, kurš aizsargāja savu ligzdu, ūdenī gāja bojā jauns vīrietis. Viņš metās aizsargāt savu sievu – grūtnieci, kas bija piepeldējusi tuvu gulbja ligzdai. Gulbis savukārt aizsargāja savu ligzdu.
