Viņa domāja, ka es uztraukšos par situāciju un nekavējoties atdošu viņai savu dzīvokli. Bet nekā! Man tas nemaz nav vajadzīgs, tikai lieka padarīšana ar autiņbiksītēm.
– Un ko tagad? Vai jūs neuzturat kontaktus ar saviem mazbērniem?
LASI VĒL: “Es savam mazdēlam uzdāvināju vērtīgu dāvanu. Nekādu telefona zvanu vai vēstuļu no viņa. Pēc tam es visu sapratu…”
– Jūs ko? Es pati nolēmu samazināt mūsu tikšanos skaitu. Jūs zināt, cik skaļi šie bērni var būt, bet es vairs neesmu tajā vecumā – ātri nogurstu. Pietiek, ja viņi brīvdienās atbrauc pie manis.
– Bet tā ir jūsu ģimene, jūsu paša dēla bērni.
Es zinu. Es vienmēr esmu mīlējis savus bērnus no visas sirds un mīlu joprojām. Bet pret pārējiem bērniem esmu pilnīgi vienaldzīga. Tas attiecas pat uz manu bērnu atvasēm. Un man nav pat daļas mazbērnos – tie ir manas vedeklas bērni, nevis mani. Varbūt labāk to paturēt pie sevis, bet tā ir patiesība, un es to nevaru nejust.
