Aja Aojama ir seksa un attiecību konsultante, kura strādā savā šaurajā trīs stāvu mājā, kādā Tokijas šķērsieliņā. Viņas vārds nozīmē “mīlestība”, agrāk viņa bija profesionāla bargā kundze (sadomazohistiskās seksuālās aktivitātēs). Pirms 15 gadiem viņa darīja pavisam “vienkāršas lietas”, piemēram sasēja cilvēkus un uz viņu krūšu galiem lēja karstu vasku. Viņa apgalvo, ka tagad viņas darbs ir daudz izaicinošāks. 52 gadus vecā Aojama cenšas izārstēt to, ko Japānas mēdiji dēvē par “celibāta sindromu”.
Celibāta sindroms
Japānas valdībai “celibāta sindroms” ir draudoši liela apmēra nacionālā katastrofa. Japānā jau ir viens no zemākajiem dzimstības rādītājiem visā pasaulē. Tiek lēsts, ka 126 miljonus lielā populācija līdz 2060. gadam samazināsies par vienu trešdaļu. Aojama uzskata, ka valsti pāršalkušas bailes no cilvēciskas intimitātes – un daļēji pie tā vainojama valdība.
Vientuļo cilvēku skaits Japānā pēdējo gadu laikā kļuvis rekordaugsts. 2011. gadā veicot aptauju atklājās, ka 61% neprecētu vīriešu un 49% sieviešu 18-34 gadu vecumā nav iesaistīti romantiska rakstura attiecībās, tas ir par 10% vairāk, kā 2007. gadā. Kāds cits pētījums atklājis, ka 1/3 daļa iedzīvotāju vecumā līdz 30 gadiem, nekad nav devušies uz randiņu. Arī intīmās dzīves rādītāji valstī nav labāki. Japānas ģimenes plānošanas asociācija atklāja, ka 45% sieviešu 16-24 gadu vecuma grupā nav ieinteresētas seksuālu attiecību veidošanā. Vairāk kā 1/4 daļa vīriešu sniedza tādu pašu atbildi.
Sabiedrībā saglabājies anahroniskais ģimenes modelis, kurā vīram jābūt ģimenes uzturētājam, bet sievai – mājsaimniecei. Cilvēki, kas nevēlas šādas attiecības vēršas pie Aojamas pēc palīdzības, domājot, ka ar viņiem kaut kas nav kārībā.
Cilvēki līdz 40 gadu vecumam netaisās vairoties pienākuma pēc, kā to darīja pēckara paaudzes. Valstī pēc 20 gadus ilgas sociālās stagnācijas notiek būtiskas sociālas pārmaiņas. Tiek pielikti pamatīgi pūliņi, lai cīnītos ar 2011. gadā gandrīz notikušās atomiznīcības iedragāto cilvēku psihi. Atkāpšanās ceļa nav. Vīrieši un sievietes apgalvo, ka neredz mīlestības jēgu. Viņi netic, ka tā kaut ko uzlabos. Attiecības ir kļuvušas pārāk sarežģītas.
Nevēlas precēties
Laulība ir kļuvusi par nepievilcīgu izvēļu mīnu lauku. Japāņu vīrieši retāk vēlas veidot karjeru, kļūst arvien maksātnespējīgāki un netiecās pēc mūža darba nodrošināšanas. Japāņu sievietes kļuvušas neatkarīgākas, ambiciozākas un labprātāk dod priekšroku karjeras veidošanai. Tajā pašā laikā, vēl joprojām novērojama konservatīva attieksme pret darbu un ģimeni. Japānas korporatīvā pasaule sievietēm padara neiespējamu karjeras un ģimenes savienošanu, neskatoties uz to, ka bērnus uzturēt var atļauties tikai divi strādājoši vecāki. Kopdzīve un bērnu radīšana ārpus laulības ir ļoti reta parādība.
Daži Aojamas klienti sociālo atsvešināšanos padarījuši par patoloģisku galējību. Tie ir cilvēki, kas no mājas nav izgājuši gadiem ilgi un sper pirmos soļus uz atgriešanos sabiedrībā, kā arī “vientuļie parazīti”, kas ir sasnieguši 30 gadu vecumu, bet vēl joprojām nav spējuši izvākties no vecāku mājām.
Eksperti uzskata, ka nevēlēšanās precēties nav tik vien kā novecojušu normu noraidīšana. “Vientulība agrāk bija personīgās neveiksmes augstākā forma,” pastāsta Tomomi Jamagučī, Japānā dzimusī Montānas Universitātes antropoloģijas asociētā profesore.
“Arvien lielāks skaits cilvēku atklāj, ka viņiem tas patīk.” Būšana vientuļam ir kļuvusi par “jaunu realitāti”.
Vai Japānā notiek tas, kas nākotnē sagaida arī mūs?
Daudzas pārmaiņas vērojamas arī citās attīstītās nācijās. Āzijas pilsētnieciskajos reģionos, Eiropā un Amerikā cilvēki apprecas daudz vēlāk vai vispār to nedara, mazinās dzimstība, arvien pieprasītākas ir mājvietas, kas paredzētas vienam īrniekam un tajos reģionos, kur novērojama vislielākā ekonomikas lejupslīde, pieaugušie bērni vēl joporojām dzīvo pie vecākiem.
Nikolas Eberštats apgalvo, ka Japānā ir īpaši apstākļi, kas katalizē novērotās izmaiņas. Tie ir vienotas reliģiskās autoritātes neesamība, kas slavinātu laulību un ģimeni, valsts nedrošā zemestrīču ekoloģija, kura rada cilvēkos bezspēcības sajūtu, kā arī dārgās dzīvošana un bērnu uzturēšanas izmaksas.
Tomēr, bijusī bargā kundze Aja Aojama ir apņēmusies izglītot savus klientus, informējot viņus par tuvību un intimitāti. Viņa ir pieņēmusi to, ka tehnoloģiju attīstība ievirzīs nākotni pavisam savādākās sliedēs, bet uzskata, ka cilvēkiem jānodrošina tas, ka šīs tehnoloģijas nepārņem visu viņu dzīvi. “Nav veselīgi būt atšķirtiem. Sekss ar citu cilvēku ir pamatvajadzība un tā laikā izdalās laimes hormoni, kuri palīdz cilvēkiem efektīvāk funkcionēt ikdienā.”
Aojama atzīst, ka ikdienā redz cilvēkus, kuri vēlas cilvēcisku siltumu, pat tad, ja nevēlas precēties vai atrasties ilgtermiņa attiecībās. Viņa nopeļ valdību par to, ka tā neļauj vientuļniekiem dzīvot tā, kā tie paši vēlas un ceļ trauksmi par dzimstības mazināšanos. Uztraukums nevienam nepalīdzēs.
Avots: theguardian.com