Pēc profesijas esmu ārsts anesteziologs un strādāju nepilnu slodzi dzemdību namā. Bieži esmu klāt ķeizargriezienu laikā – parasti šī operācija pēc sarežģītības neatšķiras no vispārējās ķirurģijas, visbiežāk tā ir plānveida. Vienīgais ierobežojums anestēzijā ir tas, ka lietojam tikai epidurālo anestēziju (tā tiek ievadīta caur katetru muguras smadzenēs un paciente paliek pie samaņas).
Dzemdētājas ir dazādas, jo mēs rajona centrā esam vienīgais dzemdību nams – ir gan alkoholiķes, gan bomzenes, gan narkomānes. Tomēr viens stāsts, par ko gribu pavēstīt, izceļas vairāk nekā citi.
Reiz pie mums ar ātro palīdzību atveda kādu apmēram 30 gadus vecu sievieti, kurai veica ultrasonogrāfiju, un feldšere mums teica:
– Šīs dāmītes vīrs ir tik greizsirdīgs, ka nelaida viņu uz dzemdību namu, jo tur, pēc viņa vārdiem, sieva nonākšot svešu vīriešu rokās.
Dzemdētājai kontrakcijas turpinājās jau astoņas stundas, bet augļa sirds tik tikko pukstēja. Ātrās palīdzības mediķiem knapi izdevās nomierināt satracināto vīru un aizvest sievieti uz dzemdību namu.
Augļa sirdsdarbība bija zema un viņam bija hipoksija jeb skābekļa bads, bet parastās dzemdības bija apdraudējums mātes un bērna dzīvībai. Katra minūte bija dārga, bet dzemdētāja palika pie samaņas.
Es ievietoju katetru, injicēju zāles, bet sāpju mazināšana varēja sākties tikai 20 minūtes pēc injekcijas.
LASI VĒL: Pēc apšaubāma komplimenta 40 gadu vecumā sapratu, ka pietiek tēlot jaunu dāmīti. Lūk, ko es izdarīju!
Mēs ar ķirurgu pagājām nedaudz nostāk un man radās traka doma:
– Glābsim bērnu, viņš noteikti nomirs, kamēr gaidīsim anestēzijas iedarbību – es teicu
– Tas ož pēc tiesu darbiem, vai tu nesaproti? viņš atbildēja.
Mēs paraustījām plecus, atgriezāmies pie dzemdību galda, es skarbi sacīju pacientei:
– Anestēzija iedarbosies tikai pēc 20 minūtēm, bet pa šo laiku jau vairs nebūs, ko glābt. Varam sākt operāciju jau tagad un ar lielu varbūtību izglābsim gan jūs, gan jūsu bērnu.– Vai piekrītat operācijai bez anestēzijas?
Viņa pamāja man, es pamāju ķirurgam. Piesējām sievieti pie galda ar siksnām, ķirurgs paņēma skalpeli un veica pirmo griezumu – no nabas līdz kaunumam.
Pār sievietes vaigiem tecēja asaras, viņa atmeta galvu atpakaļ un mēs dzirdējām apslāpētu kliedzienu.Bet viņa nekustināja vēderu, baidoties nodarīt pāri mazulim. Operācija ritēja tālāk…
Pēkšņi dzemdētājai uzlēca asinsspiediens un pulss. Ārsts deva rīkojumu piegādāt viņas asins grupas asinis un turpināja operāciju, bet nabaga topošā māte vaidēja un cietās.
Ķirurgs izņēma mazuli, atritināja nabassaiti, kas bērnam bija apvijusies ap kaklu, nogrieza to un iedeva neonatologam. Tad mēs izdzirdējām pirmo mazuļa kliedzienu.
Sieviete no laimes un atvieglojuma pasmaidīja, bet mēs turpinājām operāciju, jo tagad brūce bija jāšuj.
Anestēzija sāka darboties, un šo operāciju pabeidzām bez komplikācijām.
Šis ir spilgtākais mātes varonības piemērs. Pēc divām nedēļām viņa ar jaundzimušo meitiņu tika izrakstīta no dzemdību nama, un iesūdzēja vīru tiesā par to, ka viņš nebija ļāvis viņai doties pie mediķiem pēc palīdzības.
Ko tu domā par šo skarbo stāstu ar laimīgām beigām? Tas taču ir absurds, ka greizsirdības dēļ vīrs iebilst pret sievas došanos uz dzemdību namu, vai ne? Priecāsimies, ja dalīsies ar savu viedokli vai pieredzi komentāros!