Negaidīts dēls no īsa romāna. Svešiniece stāvēja uz sliekšņa un turēja rokās mazuli

Tajā naktī viņš atzīmēja kopīga drauga dzimšanas dienu un bija pilnīgi skaidrā, jo nākamajā dienā vajadzēja piedalīties svarīgā sapulcē darbā.

Lilija stāvēja uz lieveņa skumja un vientuļa, visi viesi gandrīz jau bija devušies prom, bet viņa joprojām stāvēja.

Roberts piegāja pie meitenes un pavaicāja, – Uz kurieni tev vajag?

Meitene atbildēja, ka viņai vilciens ir sešos no rīta.

Roberts piedāvāja meitenei pārnakšņot pie viņa, viņa piekrita.

Tā nakts bija tik salda, bet no rīta, kad Roberts pamodās, meitene vairs nebija.
• Robert, lūdzu iedod man naudu biļetei un maisījumam. Domāju, ka ar 20 eiro pietiks. Un iedod savu telefona numuru arī. Aizbraukšu mājās un parādu tev atdošu.
• Es neesmu pārliecināts, ka dēls ir mans, – sacīja Roberts.

Lilija piekrita un sacīja: – Protams, nevar tā vienkārši ielauzties pie cilvēka un apgalvot, ka bērns ir viņa.

Roberts izvilka maku un iedeva Lilijai piecdesmit eiro banknoti.
• Ceru, ka pietiks.
• Es esmu ļoti pateicīga. Drīzāk ne par naudu, bet par dēlu. Viņš ir superīgs zēns.
• Pagaidi, – Roberts viņu apturēja. – Tu atstāsi bērnu šeit?
• Jā, – sacīja Lilija. – Es ātri aizskriešu līdz diennakts veikalam, nopirkšu maisījumu Reinim. Viņš nepamodīsies, jo ir paēdis.

Pagāja stunda. Roberts sāka uztraukties un sāka skatīties pa logu. Viņš sāka saprast, ka kaut kas te nav tā kā vajag. Viņam jau vajadzēja gatavoties doties uz darbu.

Roberts sataisījās un nolēma aiziet līdz veikalam. Viņš apskatījās apkārt, bet neviena nebija. Tad viņš pavaicāja kasē, vai no rīta nav redzējuši meiteni, aprakstīja Lilijas izskatu.

Kasē atbildēja, ka ienāca tāda meitene, nopirka ūdeni, palūdza izsaukt taksi un aizbrauca.

Roberts nolēma aizbraukt uz staciju, varbūt viņa vēl nebija paspējusi aizbraukt.

Aizskrienot līdz peronam viņš redzēja kā Lilija iekāpj vagonā. Viņš pieskrēja pie viņas un vaicāja:

• Tu ko, nolēmi atstāt bērnu… kaut kur uztaisīji, bet man atnesi, – sacīja Roberts.
• Man nav citas izejas. Esmu bārene, man nav dzīvesvietas, es nevienam neesmu vajadzīga, bērns ir tavs, es nekad ne arvienu citu neesmu bijusi kopā. Tu man esi pirmais un vienīgais, gribi tici, gribi netici.
Es sapratu, ka tu neesi nabadzīgs puisis. Esmu bārene un skaidra lieta, ka tev nederu. Tu taču nepametīsi dēlu, – vaicāja Lilija.
• Es nekur tevi nelaidīšu un palīdzēšu iekārtoties darbā un noīrēt dzīvokli. Un arī par Reini parūpēšos, ja tas ir mans bērns. Uztaisīsim DNS testu.

Viņi stāvēja uz perona. Roberts apkampa Liliju un piespieda viņu sev cieši klāt.

Robertam bija tik labi un mierīgi ap sirdi, it kā viņš apskautu sev pašu tuvāko un mīļāko cilvēku.

Tās bija dīvainas sajūtas. Vakar viņš viņu vēl nezināja, bet šodien viņam ir dēls un Lilija.

Pagāja gads, Roberts un Lilija jau dzīvoja kopā.

Roberts tā iemīlējās Lilijā, ka nevarēja ne dienu pavadīt bez Lilijas un dēla. Bet tad viņi nosvinēja greznas kāzas, bet uz to brīdi Lilija jau gaidīja otru bērnu, meitenīti.

Lasi arī: ““Tu dekrētā 2 gadus atpūties, tagad mana kārta”: paziņoja vīrs

Tā bijušais vecpuisis Roberts kļuva par ģimenes cilvēku, bet drīz kļūs par tēvu otro reizi.

Bet Reinim DNS testu viņš netaisīja, jo viņš kā divas ūdens lāses ir Roberta bērnības kopija. Bet Lilija izrādījās brīnišķīga sieva, gādīga un saimnieciska.

Acīm redzot tādu sievu Roberts gaidīja visu dzīvi un par laimi atrada.