Divās frontēs
Visu mūžu nodzīvojis dzimtajās tēva mājās Boncānos. Izņemot kara laiku, kad iznācis cīnīties abās frontes pusēs. Mateušs dienējis lielgabala apkalpē jeb, kā pats saka, “pie lielgabala”, un, iespējams, tāpēc viņam nav īpaši laba dzirde – tā grāmatā “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” esejā “Dzīve pēc frontes: kara klātbūtni vērojot” raksta Klinta Ločmele. Taču tā nav vienīgā kara ēna, kas Mateušu pavadījusi. Būdams leģionārs, pēc krišanas gūstā viņš turpināja karot sarkanās armijas pusē. Šā biogrāfijas fakta dēļ jau mierlaika dzīvē sameklēt darbu kolhozā nebijis grūti – viņš strādājis par grāmatvedi, taču bieži dzirdējis atgādinājumus, ka karojis arī pie ienaidnieka. Mateušs labprāt atbildējis uz apkārtējo biežajiem jautājumiem par piedzīvoto karā, bet nevienu bijušo cīņu biedru nav saticis. Pēc demobilizēšanās katrs aizgājis uz savu pusi. Leģionā kopumā 1943. gadā tikuši iesaukti kādi 20 vietējās apkaimes puiši. Aizgājuši, dziedādami “Zilo lakatiņu”. Bet mājās pārnāca tikai pieci. Mateušs rāda foto no Lestenes Brāļu kapiem, kur iegravēts viņa vārds – viņš uzskatīts par kritušu 1944. gada 8. martā. To uzzinājuši jau deviņdesmito gadu sākumā, kad vajadzējis kārtot pensiju, ko varēja saņemt arī par leģionā pavadītajiem gadiem.
Tad no Valsts arhīva pienāca izziņa, ka Mateušs ir kritis un par pamatu tam kalpojuši vācu puses dokumenti.
Mateušs stāsta, ka māsas vīrs brauc uz Lesteni katru gadu un tur arī nobildējis kapu sienā iegravēto Mateuša vārdu. Tiesa, atšķiras uzvārda viens burts, taču dzimšanas datumi sakrīt. Uz Lesteni arī viņš pats vēlētos aizbraukt, bet nekad neesot sanācis, jo Lestene no Baltinavas ir pārāk tālu.
– Tikai ieliec atpakaļ dokumentus, pirksti vairs neklausa, – mudina saimnieks, rādot uz arhīva izziņām un tukšo mapīti. Jūtams, ka pieradis pie kārtības papīros.
– Te es pats, – trīs fotogrāfijas no senākiem laikiem sameklējis Mateušs. Viena – no mazpulkiem pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, otra – dienot leģionā, trešā – kolhoza laikos pēc kara. Mateušs bijis viens no pirmajiem mazpulcēniem Baltinavas pusē – Pilskalna 171. mazpulka dalībnieks. Rēķināt mazpulkos mācīja un, iespējams, tāpēc viņš kļuvis par grāmatvedi. Skaitīt un rēķināt viņam patīk. Vienmēr bijis arī liels lasītājs.
– Viņam patīk lasīt visu. Ar Bībeli sākot, – stāsta Ilze.
– Es jau pats sevi regulēju, – piebilst Mateušs. Spainis medus gadā un reizēm kāds šņabītis ar’ – tas veselībai esot visnoderīgākais. Bites ir Mateuša hobijs, reizēm pat bijuši 18 stropi, tad gan medus pieticis gan pašiem, gan veduši uz Rēzekni pārdošanai. Tagad tikai pieci palikuši. Vienubrīd daudz smēķējis, bet pēc kļūmes astoņdesmitajos gados, kad zirgs saspiedis, nācies atmest, jo kļuvis smagāk elpot.
– Tagad sirdsdarbība klibo, rokas sāp, – stāsta Mateušs. Ģimenes ārsts atrodas 11 km attālajā Baltinavā, bet ātrajai palīdzībai gan jābrauc no Balviem vai Rēzeknes. Arī zāles Mateušam jādzer. Ilze teic – es nopērku, bet viņš jau neklausa.
“Vienam jābūt piekāpīgākam”
Abi ar Ilzi kopā nodzīvojuši jau 67 gadus. Mateušs 1949. gadā apprecējis meiteni, kas viņu pavadījusi karā un arī sagaidījusi no tā. Kas vajadzīgs, lai tik ilgi sadzīvotu? – Vienam jābūt piekāpīgākam, – teic Ilze, atzīstot, ka viņa laikam tomēr bijusi tā piekāpīgākā. Svarīga arī pacietība.
– Kad tagad padomāju, dažas lietas nepaciestu. Bet jaunībā mēs ar mīlestību sagājām kopā, – viņa smaidot noteic. Kopā Timšānos skolā mācījušies, ieskatījušies viens otrā, arī uz dančiem gājuši. Mateušs no kara rakstījis vēstules, apsveikumus. Bijis arī ievainots, pēc tam atkopies. Apprecējušies tikai trīs gadus pēc kara. Mateuša ģimenē auga piecas māsas – toreiz viena jau bijusi precēta, bet pārējās ne, tāpēc Ilze domājusi, kāda gan būs dzīve, ieejot tik lielā ģimenē. Mateuša tēvs ar māti braucis Ilzes vecākiem lūgt meitas roku, alus muciņa ar’ esot pievārīta. Tad arī norunājuši, kad kāzas dzers.
Mateušs esot ļoti strādīgs, bet pacietīgs – kā nu kuro reizi, par dzīvesbiedru saka Ilze.
Līdz pensijai nostrādājis saimniecības kantorī, taču arī vēlāk, kad kaut kas nav izdevies citam darbiniekam, priekšnieks saucis talkā Mateušu. Lai arī varējis atteikties, tomēr piekritis darīt darbu, kas daudzus gadus bijis viņam svarīgs.
Vai dzīve bijusi laimīga? – Grūta. Sevišķi kolhoza laikā, kad vajadzēja iet lauku darbos. Bija jātur 30 telēni, kurus kūtī vajadzēja kopt. Siena bija nedaudz, pakaišu nekādu, ūdens bija jānes no kaimiņu dīķa ar trīs spaiņiem – divi nēšos uz pleciem, trešais rokā. Vot, ko tu gribi! Es brīnos, ka tik ilgi varēju nodzīvot! – tā Ilze. Apprecējušies pavasarī, bet rudenī jau nodibināts kolhozs. Smagi bijis jāstrādā arī pirms kara, kad vajadzēja palīdzēt tēva saimniecībā līdumus līst, jo zeme bija aizaugusi ar krūmiem. Lai arī tos uzskata par labajiem laikiem, naudas bijis maz. Tagad gan ir labāk, ar abu pensijām dzīvošanai pietiekot, taču spēka trūkstot. Rūpes gan sagādājis pēdējais elektrības rēķins, kas liecina – summa pieaugusi vairāk nekā trīs reizes.
Mateušs aktīvi seko sabiedriskajām norisēm un politikai, lasot avīzes, īpaši “Latvijas Avīzi”. Ļoti ciena eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, bet šobrīd norūpējies vaicā par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa veselību – vai izdevies kārtīgi atlabt?
Mateušs izveidojis savas dzimtas ciltskoku – savulaik to uzdāvinājis visām māsām – Domiseļai, Helēnai, Annai, Marijai un Geņai un viņu ģimenēm. Mazbērnu tik daudz, ka rūmes nav pieticis.
– Manai mātei bija pieci brāļi. Bet viņai ir tikai viens dēls un piecas meitas, – lepojas Mateušs. Abi ar Ilzi izaudzinājuši dēlu Jāni, bet viņš pirms vairākiem gadiem aizgājis mūžībā. Dzimtu turpina mazbērni – Armands un Sintija, kas pašlaik strādā Briselē.
Balle, darbs un dievpalīgs
Kuram radās doma rīkot dzimšanas dienas balli? – Viņam, – smaidot saka Ilze. Un mazdēls piebilst, ka neviens jau neko nav zinājis par šo domu. Mateušs tikai palūdzis aizvest uz pagastu, kur acīmredzot kāds palīdzējis uzrakstīt ielūgumu un izvietot to Baltinavas centrā visiem redzamā vietā. Kurš labvēlis to izdarīja, nezina ne sieva, ne mazdēls. Taču uz ballīti ieradušies bijušie darba biedri. Pareizāk sakot, piecas kolēģes. Mateušs bijis vienīgais vīrietis kantorī un strādājis kopā ar deviņām kolēģēm. Trīs dāmas nevarēja atbraukt veselības problēmu dēļ, bet viena jau devusies aizsaulē. Lielāka balle bijusi, kad jubilārs sagaidīja 90. dzimšanas dienu – sabraukuši daudzi radi, mazpulcēni, darba kolēģi, arī abi mazbērni redzami fotoalbumā.
Kas dzīvē ir galvenais – rakstu jautājumu. – Dzīvotgriba, – viņš smaidot saka. Un pēc brīža piebilst: – Darbs un dievpalīgs. Kad ir, kas aizved, abi dodas uz baznīcu. Reizēm gan spēki tam esot par vāju. Kāda tad ir ilgdzīvošanas recepte, jautāju saimniecei, kas ir divus gadus jaunāka par dzīvesbiedru. – Cukuru viņš nav lietojis ne karotīti, tikai medu – kafijā vai tējā. Un visu laiku darbs, darbs, – tā Ilze.
Tie simts jau jāsagaida, bilstu. – Laikam neko, – novelk saimniece. Taču mazdēls atklāj, ka vectēvam vēl esot sapnis – uz valsts simtgadi iedēstīt 100 ozolus. Lai stipri aug. Latvijai.
Avots:
