Svarīgi vecākiem: Interesants atklājums par bērniem, kuri runā pretī vecākiem!

Psiholoģe Kellija Flanagana uzskata, ka bērniem ir veselīgi pretoties mūsu prasībām.

“Nespēja pateikt – nē, kā arī nespēja noteikt savas robežas, ir visizplatītākie cēloņi cilvēku ciešanām,” viņa skaidro.

Tā ir taisnība. Padomā – ja tu audzini iztapīgu bērnu, cik liela ir iespējamība, ka viņš izaugs par iztapīgu pieaugušo, kas gatavs visiem pakalpot?

Arī psihologs Džozefs Alens piekrīt šim viedoklim. Viņš iesaka vecākiem paraudzīties uz savstarpējiem konfliktiem kā uz svarīgu mācību procesu, nevis kā uz problēmām.

Kad bērns izaug, viņš mēģina pārņemt kontroli pār savu dzīvi. Kad bērns cenšas iebilst pret gulēt iešanas laiku vai to, cik ilgi varēs spēlēties ārā, to nevajadzētu uztvert kā sliktu īpašību un kliegt uz viņiem vai sodīt par to. Tādā veidā bērns attīsta svarīgas prasmes, kas vajadzīgas veiksmīgai turpmākajai dzīvei.

Tā vietā, lai dusmotos katru reizi, kad bērns sāk runāt pretī, mēģini saprast, kā viņš runā. Bērniem ir svarīgi pastāvēt par sevi un stāties pretī autoritātei, taču ir svarīgi arī tas, lai sarunas laikā viņš izrādītu respektu un to saņemtu arī pretī. Ja viņš neizrāda nekādu cieņu un tu atbildi ar dusmām, tad tā viņam ir mācība turpmākajai dzīvei.

Esam radījuši sabiedrību, kurā bērniem jābūt paklausīgiem. Tas, protams, ir svarīgi. Tu labāk zini, kā viņu pasargāt un kas viņam nāk par labu, taču mēs tik ļoti esam pieraduši pie kontroles, ka brīdī, kad bērns pretojas, mēs jūtamies nedroši.

Ir ļoti ērti dzīvot ar domu, ka bērni ir tikai pieaugušo versijas, kas nav tik “gudras”. Mēs viņus uztveram kā cilvēkus bez sava viedokļa, un tas nav pareizi.

Ja radām tādus apstākļus, kad bērnam jāpakļaujas pavēlēm,  tad arī izaug cilvēks, kas tikai pakļaujas citu prasībām un iegribām. Viņam tiek liegta iespēja bruģēt pašam savu ceļu un atklāt savu patieso būtību. Tā vietā viņš dzīvo garlaicīgu, neinteresantu dzīvi vai vēl ļaunāk – ļauj autoritātēm rīkoties nepareizi.

Bērni ir pelnījušu, lai pret viņiem izturētos kā pret neatkarīgām personām, kam ir savs viedoklis, sajūtas un idejas. Mums vajadzētu viņus uztvert kā cilvēkus, kas iegūst dzīves pieredzi tāpat kā mēs. Mums viņi jāuzrauga, bet nedrīkstam uzspiest konkrētu virzienu, kurā doties. Bērniem pašiem jāpieņem savi lēmumu, un tev tas nav jādara viņu vietā.