Aprīlī Aleksis iemaksāja pirmo iemaksu par dzīvokli.
– Omīt, es to nosaucu par “vectēva vārda hruščovku”, – viņš teica pa telefonu.
– Dievs tēvs, Aleksi. Nosauktu normāli.
– Bet tas arī ir normāli. Vectēvs būtu priecīgs.
Katrīna savu daļu iztērēja kvalifikācijas celšanas kursiem. Piezvanīja, teica – pēc gada iešu paaugstinājumā. Dzidra pamāja klausulē, lai gan Katrīna to neredzēja. Tamāra ilgi neņēma naudu. Teica – nevajag, tā ir tava. Bet pēc tam Dzidra aizbrauca pie viņas pati, nolika aploksni uz galda.
– Tas ir no tēva, – viņa teica. – Viņš krāja man, bet es gribu – arī tev.
– Mammu…
– Ņem, Tamāra. Viņam tā gribētos.
Meita paņēma. Maijā Dzidra aizlidoja uz Īriju. Vilciens ceļā no lidostas šūpojās, aiz loga zibēja lauki, mežiņi, mazas stacijas ar apbružātām staciju ēkām. Viņa sēdēja pie loga, skatījās uz slīdošo ainavu. Somā gulēja krājgrāmatiņa. Dzidra nezināja, kāpēc to paņēma līdzi. Varbūt tāpēc, lai Fēlikss arī it kā brauktu blakus. Linda gaidīja uz perona – novecojusi, pieņēmusies miesās, bet ar tām pašām viltīgajām acīm.
– Dzidra! – viņa iebrēcās pa visu staciju. – Atbrauci!
Viņas apskāvās – divas vecenītes, kuras atcerējās viena otru kā meitenes. Apkārt rosījās cilvēki, taksisti kliedza “kuram līdz centram”, bet viņas stāvēja un nevarēja atlaist apskāvienu.
– Ejam, – beidzot teica Linda. – Pīrāgus sacepu. Tavus mīļākos, ar kāpostiem.
– Fēliksam arī garšoja ar kāpostiem.
– Zinu. Atceros.
Viņas gāja uz izeju – lēnām, pie rokas, kā gāja vēl bērnībā pa savu mazo ciemu.
– Parādīsi zīmīti? – Linda jautāja.
– Parādīšu.
– Es savam Valdim pastāstīšu. Viņš arī klusētājs. Varbūt arī kaut ko krāj.
Dzidra pasmaidīja.
– Varbūt arī krāj.
Dzīvoklī kļuva silti. Ne no radiatoriem – no cilvēkiem. Mazbērni brauca biežāk, Tamāra iegriezās katru svētdienu. Atnesa produktus, sēdēja virtuvē, dzēra tēju.
– Mammu, tu atceries, kā tētis mācīja man braukt ar riteni?
– Atceros. Tu nokriti un teici, ka vairs nekad.
– Bet viņš teica – kurš nekrīt, tas nebrauc. Un piespieda sēsties atpakaļ.
– Viņš vienmēr tāds. Spītīgs bija.
– Tajā visā bija tētis.
Dzidra skatījās uz meitu – uz viņas nogurušo seju, uz nemierīgo gaitu, uz rokām, kas nekad negulēja mierīgi. Tamāra tā arī neiemācījās būt laimīga. Bet, varbūt, vēl iemācīsies.
– Zini, ko, – teica Dzidra. – Viņš tevi mīlēja.
– Tētis?
– Jā. Vienkārši neprata parādīt.
– Es zinu, – viņa klusi teica. – Tagad zinu.
Rudenī Dzidra pārcilāja vecās fotogrāfijas. Albums bija biezs, nobružāts, ar izbalējušiem uzņēmumiem. Kāzas – viņa baltā kleitā, Fēlikss uzvalkā, abi samulsuši, jauni. Tamāras piedzimšana – viņa ar tīstoklīti rokās, Fēlikss blakus, nezina, kur likt rokas. Piecdesmitā jubileja – viņi pie galda, apkārt viesi, sejās – krunciņas un smaidu. Pēdējā lapā – fotogrāfija no pagājušā Jaunā gada. Fēlikss sēž atpūtas krēslā, tajā pašā pelēkajā žaketē. Viņa – blakus, tur viņa roku. Abi skatās kamerā – mierīgi, pierasti, kā skatās cilvēki, kuri nodzīvojuši kopā veselu mūžu. Dzidra pārbrauca ar pirkstu pār viņa seju.
– Tu arī pēc aiziešanas par mani rūpējies, – viņa teica. – Muļķa vecais vīrs.
Pēc tam izvilka žaketi no skapja – to pašu ar nodilušajiem elkoņiem. Piespieda sev klāt, ieelpoja smaržu – jau gandrīz izvēdinājušos, bet vēl jaušamu.
– Paldies, Fēliks, – viņa pačukstēja. – Par visu paldies.
Istabā bija silti. Aiz loga lija lietus. Uz galda gulēja krājgrāmatiņa ar ierakstu priekšlapā – “Dzidrai no Fēliksa”. Un blakus – zīmīte, ko viņa pārlasīja katru vakaru.
“Tu esi vienīgais, kas man bija pa īstam.” Dzidra pasmaidīja. Viņa arī.
