Tēvs piezvanīja sestdienas rītā: “Es satiku sievieti. Iepazināmies pirms pusgada, darbā. Sauc Elīna. Mēs vakar apprecējāmies. Dzimtsarakstu nodaļā, klusi, bez viesiem. Bet es gribu, lai tu ar viņu iepazīsties”
— Ieviņa, man ir jaunums, — viņš teica. — Labs. Es gribu, lai tu par mani priecātos.
Pēc mammas aiziešanas pirms trim gadiem viņš bija it kā izdzisis. Pārstāja smaidīt, staigāja drūms, uz darbu un atpakaļ. Es dažreiz iegriezos — pagatavoju viņam ēdienu nedēļai, uzkopa, mēģināju izrunāties. Viņš klusēja, skatījās televizorā.
— Kāds jaunums, tēt?
— Es satiku sievieti. Iepazināmies pirms pusgada, darbā. Viņa tur strādā. Saucas Elīna. Mēs… tā… vakar apprecējāmies. Dzimtsarakstu nodaļā, klusi, bez viesiem. Bet es gribu, lai tu ar viņu iepazīsties. Atbrauc rīt uz pusdienām?
Es stāvēju ar telefonu rokā, nezinot, ko teikt. No vienas puses — es priecājos. Tētis atrada kādu, viņš nav viens. No otras — bija grūti pieņemt šo domu. Kāpēc viņš nepateica agrāk? Kāpēc apprecējās slepenībā?
— Tēt, tas ir… lieliski. Protams, atbraukšu. Cik viņai gadu?
Pauze. Pārāk ilga.
— Trīsdesmit trīs.
Es nolaidos uz dīvāna. Trīsdesmit trīs. Tētim sešdesmit divi. Starpība gandrīz trīsdesmit gadu. Viņa ir par pieciem gadiem jaunāka par mani.
— Tēt…
— Ieva, es zinu, ko tu domā. Bet viņa ir labs cilvēks. Laipna, gādīga. Man ar viņu ir viegli. Atbrauc, pati redzēsi.
Es atbraucu svētdienā. Tētis atvēra durvis — noskuvies, tīrā kreklā, smaržojot pēc labām smaržām. Es nebiju viņu tādu redzējusi ļoti sen.
— Nāc iekšā, meitiņ, — viņš mani apskāva. — Elīna ir virtuvē, gatavo.
Es iegāju virtuvē. Pie plīts stāvēja sieviete — neliela auguma, apaļīga, mājas halātā. Gaiši mati sasieti astē, seja bez kosmētikas, vienkārša, nogurusi. Viņa pagriezās, nedroši uzsmaidīja:
— Labdien, Ieva. Esmu Elīna. Ļoti priecājos iepazīties.
Balss klusa, maiga. Viņa noslaucīja rokas dvielī, pastiepa man plaukstu. Es paspiedu — roka silta, ar tulznām.
— Labdien.
Mēs apsēdāmies pie galda. Elīna pasniedza zupu — biezu, sātīgu, jāteic ļoti garšīgu. Tētis ēda ar apetīti, slavēja:
— Elīniņa, tu esi burve. Tādu zupu vārīja tikai tava mamma.
Es aizrijos. Salīdzināt viņu ar mammu? Nopietni?
Elīna nosarka:
— Jāni, nu ko tu…
— Bet es saku taisnību! Ieva, vai nav garšīgi?
— Garšīgi, — es pamāju. Bija tiešām garšīgi, bet negribējās to atzīt.
Pēc pusdienām tētis aizgāja uz veikalu — “pēc tortes, lai atzīmētu iepazīšanos”. Mēs palikām divatā. Elīna mazgāja traukus, es slaucīju. Mēs klusējām. Neērti.
— Ieva, es saprotu, ka jums ir dīvaini, — viņa beidzot teica. — Esmu jaunāka par jums. Tas ir… neparasti. Bet es patiešām mīlu jūsu tēvu. Viņš ir labs cilvēks. Vientuļš. Man arī bija vientuļi.
— Jums bija vīri? — es jautāju asāk, nekā gribēju.
— Viens. Izšķīrāmies pirms pieciem gadiem. Bērnu nav. Viņš aizgāja pie citas, teica, ka esmu “garlaicīga”. Pēc tam bija attiecības, bet… neizdevās. Bet ar Jāni man ir mierīgi. Viņš ir uzticams.
Es klusēju. Uzticams. Vēl jo projām — pensija, dzīvoklis, vasarnīca. Trīsdesmit trīs gadus vecai sievietei ar minimālo algu tas ir lielisks variants.
Tētis atgriezās ar “Napoleona” torti — mammas mīļāko. Mēs dzērām tēju, viņš stāstīja, kā viņi iepazinās:
— Es atnācu uz darba ikgadējo pārbaudi, un viņa mani uzņēma. Rokas viņai siltas, mīļas. Sākām sarunāties. Viņa jautāja, kāpēc esmu tik bēdīgs. Es pastāstīju par mammu. Viņa uzklausīja, neiejaucās. Pēc tam iedeva tālruņa numuru: “Zvaniet, ja gribēsiet parunāt.” Es piezvanīju pēc nedēļas.
Elīna klausījās, smaidīja. Tētis skatījās uz viņu ar mīlestības pilnām acīm. Man bija neērti — it kā es būtu lieka.
Es aizbraucu vakarā. Tētis pavadīja līdz mašīnai:
— Nu, kā? Vai tev Elīna patika?
— Tēt, viņa ir jaunāka par mani.
— Un kas? Vecums ir skaitļi. Galvenais — kāds ir cilvēks.
— Tu viņu nemaz nepazīsti! Pusgads ir nekas!
— Man ir sešdesmit divi, Ieva. Man nav laika gadiem tikties. Es gribu nodzīvot atlikušo dzīvi ne viens.
— Bet mamma? Tu par viņu jau esi aizmirsis?
Viņa seja mainījās:
— Nevajag tā runāt. Es mīlēju tavu māti trīsdesmit astoņus gadus. Bet viņas nav. Bet es esmu. Un man ir tiesības uz laimi.
Es aizbraucu.
Nākamajos mēnešos mēs sazinājāmies saspringti. Es braucu retāk — reizi mēnesī, ne biežāk. Elīna vienmēr bija mājās, gatavoja, uzkopa, smaidīja man ar savu kluso smaidu. Tētis kļuva arvien labāks — pieņēmās svarā, izskatījās jaunāks, jokoja.
Novembrī viņš piezvanīja:
— Ieviņa, mums ir jaunums. Elīna ir stāvoklī.
Es nometu telefonu. Pacēlu, pārmetu:
— Kas?
— Stāvoklī. Trīs mēneši. Mēs esam ļoti priecīgi. Es atkal būšu tēvs! Vai vari iedomāties?
Es nevarēju iedomāties. Tētim sešdesmit trīs. Viņš mainīs autiņbiksītes pensijas vecumā. Celsies naktīs. Vedīs uz bērnudārzu gandrīz septiņdesmit gadu vecumā.
— Tēt, tu saproti, ko tas nozīmē? Tev ir sešdesmit trīs!
— Saprotu. Un kas? Esmu stiprs, strādāju, spēka pietiks. Elīna ir laimīga, esmu laimīgs. Gribēju, lai tu priecājies.
— Es… apsveicu.
Bet prieka nebija. Bija trauksme. Un dusmas — uz Elīnu, uz tēti, uz situāciju.
Bērns piedzima maijā. Zēns, vesels, trīs kilogrami astoņi simti. Nosauca par Mārtiņu. Tētis atsūtīja foto — viņš tur zīdaini rokās, smaida visā mutē. Laimīgs. Es atbraucu pēc nedēļas. Elīna gulēja uz dīvāna, izskatījās nogurusi. Mārtiņš gultiņā. Tētis metās starp viņiem — te pudelīti sildīja, te autiņus mainīja.
— Ieviņa, palīdzi, — viņš lūdza. — Es netieku galā. Elīnai nedrīkst celties.
Es paņēmu Mārtiņu rokās. Viņš apklusa, iespiedās manā plecā. Silts, smaržoja pēc piena. Mazītiņš. Mans… brālis. Man ir trīsdesmit nu jau deviņi, viņam nedēļa. Es pavadīju pie viņiem visu dienu. Gatavoju, uzkopu, sēdēju ar Mārtiņu. Tētis izskatījās nomocīts — negulēja naktīs, strādāja dienā, vakarā auklējās. Elīna pat nerunāja no noguruma.
— Es nedomāju, ka tas ir tik grūti, — viņa teica. — Es netieku galā.
— Tiksi galā, — mierināja tētis. — Pirmie mēneši vienmēr ir grūti.
Es aizbraucu vēlu vakarā. Tētis pavadīja:
— Paldies, meitiņ. Tu ļoti palīdzēji.
— Tēt, tev ir jāatpūšas. Tu taču darbā aizmiedz.
— Nekas, izturēsim. Galvenais — palīdzēt Elīnai, viņa ir pavisam nogurusi.
Pēc mēneša viņš piezvanīja:
— Ieva, man ir saruna ar tevi. Nopietna.
— Klausos.
— Man vajag palīdzību. Finansiālu. Elīna ir dekrētā, saņem centus. Es viens strādāju, algas nepietiek. Vai tu nevarētu palīdzēt? Kādus trīs simtus mēnesī?
Lasi vēl: Kaimiņiene Guna uzaicināja mani ciemos, un tad es ieraudzīju kameras ierakstu…
Es klusēju. Trīs simti mēnesī — tas ir gandrīz ceturtā daļa manas algas. Man ir sava ģimene — vīrs, divi bērni. Hipotēka, kredīts par mašīnu, bērnudārzs, skola.
— Tēt, man pašai izdevumu pilns.
— Es zinu. Bet tu taču pelni vairāk nekā es. Tu pati teici.
— Tas ir pirms atskaitījumiem. Uz rokas nav nemaz tik daudz. No tiem daļa vēl aiziet hipotēkai.
— Ieva, es neprasu pastāvīgi. Uz laiku. Kamēr Elīna neizies darbā.
— Tas ir pēc trim gadiem!
— Nu, ne pēc trim. Pēc pusotra. Viņa grib atdot bērnudārzā, tiklīdz paliks pusotrs gads.
— Tēt, es nevaru. Man ir sava ģimene.
Pauze. Ilga, smaga.
— Skaidrs. Tātad sava ģimene ir svarīgāka par tēvu.
— Tā nav. Man vienkārši nav liekas naudas.
— Labi. Atvaino, ka uztraucu.
Viņš nolika klausuli. Es sēdēju, skatījos telefonā, jutos vainīga.
Vakarā vīrs (Māris) jautāja:
— Kas noticis? Tu visu vakaru esi drūma.
Es pastāstīju. Viņš uzklausīja, pakratīja galvu:
— Ieva, tā nav tava atbildība. Viņš ir pieaudzis vīrietis, pats nolēma precēties ar jaunu, pats nolēma radīt bērnu. Lai pats arī risina.
— Bet viņš ir mans tēvs.
— Un kas? Viņš neprasīja tavu viedokli, kad precējās. Neprasīja, kad nolēma radīt bērnu. Un tagad prasa, lai tu maksātu par viņa lēmumiem?
— Viņš neprasa. Lūdz.
— Lūdz trīs simtus mēnesī. Tie 3,6 tūkstoši gadā. Tu esi gatava atdot tādu naudu?
Es nebiju gatava. Bet arī atteikt tētim nevarēju.
Nākamajā dienā es pārskaitīju viņam 100 EUR. Ar piebildi: “Tas ir viss, ko varu. Vienu reizi.”
Viņš atbildēja: “Paldies, meitiņ. Tu mani izglābi.”
Pēc mēneša lūdza atkal. Pēc tam vēl. Es pārskaitīju. Ne katru mēnesi, bet regulāri. Vīrs (Māris) dusmojās:
— Cik ilgi var? Tu viņam jau nez cik esi atdevusi pusgada laikā.
— Viņš ir mans tēvs.
— A es esmu tavs vīrs. Un mūsu bērni — tavi bērni. Kāpēc tu tērē naudu svešam bērnam?
— Mārtiņš nav svešs. Viņš ir mans brālis.
— Brālis. Atjēdzies, Ieva.
Vīrs (Māris) teica, ka, ja es vēlreiz pārskaitīšu tētim naudu, viņš iesniegs pieteikumu. Es pārstāju pārskaitīt. Tētis zvanīja, lūdza, es atteicu. Katru reizi jutos slikti.
— Ieviņa, nu kaut nedaudz. Mārtiņam zobi nāk, vajag.
— Tēt, es nevaru. Vīrs pret.
— Tātad vīrs ir svarīgāks par tēvu?
— Tā nav!
— Tad palīdzi. Tas tev ir sīkums.
— Tas nav sīkums. Tā ir mūsu nauda, ģimenes.
Šīs sarunas nogurdināja. Es sāku izvairīties no viņa zvaniem. Braucu reizi trijos mēnešos, ne biežāk. Elīna sagaidīja klusējot, tētis — ar pārmetumu acīs. Decembrī viņš piezvanīja:
— Ieva, mums vajag palīdzību.
— Tēt, es nevaru. Tu zināji, uz ko ej, kad precējies un parakstījies uz šo visu.
Klusums. Pēc tam viņš teica klusi:
— Skaidrs. Tātad tu atsakies palīdzēt.
— Es neatsakos, vienkārši nevaru.
— Vari. Vienkārši negribi.
Viņš nolika klausuli. Pagāja pusgads. Mēs gandrīz nesazināmies. Tētis zvana reizi mēnesī, īsi:
— Kā iet?
— Normāli. Kā jums?
— Dzīvojam.
Lasi vēl: Kāpēc WhatsApp pieprasa piekļuves kodu – kas tev būtu jāzina, lai nepieļautu nopietnu kļūdu
Un viss. Auksti, atturīgi. Bet es nevaru. Nevaru uzturēt viņa jauno ģimeni. Nevaru atdot naudu, kas vajadzīga maniem bērniem, Mārtiņa lietām. Es neesmu vainīga, ka tētis sešdesmit divu gadu vecumā apprecējās ar sievieti, kas ir jaunāka par mani. Neesmu vainīga, ka viņš nolēma kļūt par tēvu pensijas vecumā. Tā ir viņa izvēle. Viņa atbildība. Bet kaut kā es jūtos vainīga. Katru dienu. Nesen manas draudzenes mamma teica:
— Ieviņa, a tu zini, ka tavs tēvs ņem kredītus? Redzēju viņu bankā, noformēja mikro kredītu.
Man iekšpusē palika auksti. Mikro kredīti — tas ir traki. Procenti milzīgi, izkļūt nav iespējams. Es piezvanīju tētim:
— Tēt, tā ir taisnība? Tu ņem mikro kredītus?
— A ko man darīt? Naudas nepietiek, tu nepalīdzi.
— Cik tu esi paņēmis?
— Divus tūkstošus. Maksāju divi simti mēnesī, no tiem klāt piecpadsmit procenti.
— Dievs, tēt. Tā taču ir milzīga summa procentos.
— Zinu. Bet nav citas izvēles.
— Pārdod vasarnīcu un aizver kredītus.
— Vasarnīca — tas ir Mārtiņam. Lai vasarā vestu ārā. Es nepārdošu.
— Tad lai Elīna iet darbā.
— Bērnam gads, kur viņa ies?
— Atdodiet bērnudārzā.
— Par kādu naudu?
Mēs staigājam pa apli. Tētis negrib pārdot vasarnīcu, negrib atdot Mārtiņu bērnudārzā, negrib lūgt Elīnu strādāt. Viņš grib, lai es palīdzu. A es nevaru. Un negribu. Jo tā nav mana atbildība. Mārtiņš — nav mans dēls. Tas ir mana tēva un viņa jaunās sievas dēls. Viņi nolēma viņu radīt — lai paši arī audzina. Es mīlu tēti. Bet man nav pienākums maksāt par viņa lēmumiem. Pat ja viņš uzskata mani pie tā iesaistītu.
Pat ja es pati dažreiz tā domāju.
Jo man ir sava ģimene. Mani bērni. Mana dzīve.
Un man ir uz to tiesības.
Bez vainas apziņas par to, ka negribu uzturēt pamāti, kas ir jaunāka par mani, un brāli, kuram ir gadiņš.
