Es pamanu, ka “second-hand” veikali nezaudē savu popularitāti, tieši pretēji – tiem tiek pievērsts arvien vairāk uzmanības: kāds ar prieku stāsta par saviem pirkumiem, kāds vienkārši iesaka veikalus, lai ietaupītu, bet papildus tam es regulāri pamanu diezgan lielu pircēju skaitu.
Viss tāpēc, ka viens no šādiem veikaliem atrodas blakus mājai, kurā dzīvoju, tāpēc bieži eju tam garām un attiecīgi redzu, kas un kā tur notiek.
Ja parastajās dienās, kad nupat ir atvestas “jaunās preces”, zālē ir burtiski 3–5 pircēji, tad atlaižu periodos to ir tik daudz, ka nākas pat pastāvēt rindā. Lielā mērā es piekrītu, ka lietotu lietu iegādei ir savi plusi, taču dažreiz es vienkārši nesaprotu, kā var pirkt noteikta veida apģērbu.
Šajā apskatā parādīšu to, ko atradu šoreiz, un aicinu jūs pievienoties diskusijai komentāros. Neaizmirstam, ka gaume ir subjektīvs vērtējums, tāpēc nevienu nekritizējam, bet vienkārši dalāmies ar savu viedokli.
Lietoto preču veikalu specifika pati par sevi paredz novecojušu lietu klātbūtni – šeit nonāk tas, kas savulaik nav pārdots veikalos, vai tas, ko cilvēki jau ir pirkuši un valkājuši, t.i., pagājusi nebūt ne nedēļa vai divas. Tikai dažkārt es tik un tā nesaprotu, kam varētu noderēt šādas kažokādas vestes, ar kurām ir ārkārtīgi grūti izveidot kaut cik mūsdienīgu tēlu.
Un mazākais tas, ka tās izskatās pēc apģērba no tālas pagātnes, – dažreiz gadās arī muļķīgāki varianti, kā, piemēram, zila, nolietota veste. Varbūt fotosesijai tā arī noderētu, bet kā ikdienas apģērbu es to noteikti nevaru iedomāties. Starp citu, apģērba cena ir aptuveni 39 eiro par kilogramu.
Mājas apģērbs vienmēr ir bijis to lietu vidū, kuras es vienkārši nemēģinātu pat pielaikot. Pilnīgi nespēju iedomāties, kāpēc to pirkt, ja tas bieži vien izskatās tāpat kā “mass-market” veikalos, bet zīmolus, kas to ražojuši, neviens cits, izņemot mūs pašus, neredzēs. Tomēr mājas nav modes skate – diez vai kādu īpaši interesē, kādu frotē halātu mēs pērkam un kas ir tā ražotājs. Tomēr šādu lietu vienmēr ir papilnam – ir gan pidžamas, gan halāti un citi tērpi.
Vēl es biju pārliecināta, ka lietas arī ir no pidžamu klāsta, bet “second-hand” veikalā tās bija pieskaitītas pie kleitām – gribētos redzēt šādu tēlu uz ielas. Tikai apģērbs pat izskatās nedaudz novalkāts, bet pārdod to nemaz ne tik lēti jeb ap 15 eiro.
Atceros, kā reiz kāda paziņa ar sajūsmu stāstīja par to, ka “sekondā” iegādājusies “Gucci” svārkus. Viņa ne mirkli nešaubījās par apģērba oriģinalitāti, tāpēc runāja par tiem bieži. Kopš tā laika arī es mēdzu ieskatīties etiķetēs – maz kas, varbūt atradīšu kādu dārgu ražotāju un pēc tam stāstīšu jums, kā ap 5 eiro nopirku sev īstu, krutu zīmolu.
Bet pagaidām man gadās tikai tādi svārki kā augstāk redzamie. Pirmais variants – bez komentāriem, redzams, ka jauni tie bija labākajā gadījumā pirms kādiem pieciem gadiem, bet otrais vienkārši izskatās tik banāls, ka neredzu tajā neko tādu, ko gribētos uzslavēt. Ieejot jebkurā tirdzniecības centrā uz izpārdošanu, par 7–10 eiro šādu svārku būs lērums, turklāt tos neviens pirms tam nebūs valkājis – vai tad tas nav pluss?
Vēl viens interesants atradums starp kleitām – tāds kā aziātu stils un diezgan spilgta krāsa. Man šis apģērba gabals patīk, uzreiz iztēlē radās vairāki tēli ar to, tiesa, visi tikai fotogrāfijām, tāpēc kleita tiktu pirkta, lai to uzvilktu maksimums 1–2 reizes. Bet ir cits aspekts, par kuru es aizdomājos.
Kleita šķietami nav no dabīgiem materiāliem, maz ar ko atšķiras no jebkuras budžeta preces – kāpēc tērēties lietotam apģērbam, ja ir milums veikalu ar zemām cenām, kur tādas pašas kvalitātes kleitas var nopirkt ne dārgāk? Interesanti, cik ātri nopirks tieši šo, kas redzama fotoattēlā, bet tā vismaz izceļas un paliek atmiņā, nav nekas pārlieku banāls.
Džemperi vienmēr ir bijuši savdabīgi – daži man tīri labi patīk. Lai gan tie ir novecojuši, tajos ir kaut kas atmosfērisks, tiesa, tādi gadās reti. Pirmajam džemperim patīk fasons, vairāk tajā nekā neredzu; otrais ir interesantāks, lai gan arī tas ir parasts, vecs apģērbs. Tērēt par to pusotru tūkstoti? Noteikti nē.
Taču bieži vien apģērbu izpērk gandrīz pilnībā – pēdējās izpārdošanas dienās veikali ir gandrīz tukši, tātad pieprasījums ir arī pēc tādām lietām. Man nav pirkumu jau ilgu laiku, viss neizdodas ar tiem “second-hand” veikaliem – es vienkārši atnāku, mēģinu atrast vai nu ko interesantu, vai zīmolīgu, bet aizeju saskumusi. Vai nu man neveicas tā, kā tiem, kas šeit pērk drēbes, vai arī vienkārši negadās tie paši labākie veikali.
