Vienmēr esmu centusies būt laba draudzene, kurš atbalsta otru bēdās un priekos. Taču nesen sakopoju visus spēkus un pārstāju komunicēt ar sievieti, ar kuru draudzējos kopš skolas laikiem.
Mans vīrs teica, ka viņa nekaunīgi izmanto manu draudzību, tāpēc es beidzot varēju atviegloti nopūsties.
Mūsu draudzība ar Sandru sākās devītajā klasē, un kopš tā laika mēs bijām gandrīz nešķiramas. Tomēr pēdējos gados saziņa ar šo jauno sievieti man kļuva grūti panesama, jo viņu pastāvīgi vajāja kaut kādas problēmas.
Izrādījās, ka draudzene visu laiku strīdas ar dzīvesbiedru un vīramāti, iesaistās apšaubāmā biznesā, tostarp finanšu piramīdās, vieglas naudas meklējumos, turklāt nevar atrast pastāvīgu darbu, jo nespēj iedzīvoties nevienā darba kolektīvā.
Rezultātā mūsu saziņa aprobežojās ar to, ka gandrīz katru dienu es biju spiesta klausīties Sandras vaimanās apmēram divas stundas. Sieviete stāstīja, cik viņa ir nelaimīga un cik visi apkārtējie ir slikti, ka viņai neesot paveicies ar vīru, bet bērni viņu neklausa, utt. Es vienmēr patiesi pārdzīvoju par viņu, tāpēc vienmēr uzmanīgi attiecos pret viņas sūdzībām.
Vienmēr centos ieteikt kaut ko jēgpilnu un dalījos personīgajā pieredzē.
Bet pēc kāda laika man kļuva skaidrs, ka draudzene nav klausījusi maniem padomiem un neko nav darījusi, lai atrisinātu savas problēmas. Man radās iespaids, ka viņai patīk būt par upuri un visu laiku žēloties. Bet man, gluži otrādi, tas it nemaz nepatīk.
Kādā brīdī es sapratu, ka šī draudzība man ir kļuvusi “toksiska”. Man tik ļoti apnika klausīties pastāvīgu negatīvismu no cilvēka, kurš nevēlas un pat nemēģina kaut ko mainīt savā dzīvē.
Turklāt pēc šādām sarunām es jutos tā, it kā no manis būtu izspiesta visa sula kā no citrona – pasliktinājās garastāvoklis un sajutu pastiprinātu nogurumu.
Man bija grūti paveikt sadzīves darbus. Neesmu ļauna, bet man šķiet, ka Sandra ir izsūkusi no manis visus spēkus.
Es uzreiz nepamanīju šo saikni, bet vēlāk sapratu, ka slikta oma mani pārņem tieši pēc draudzenes sūdzībām. Tāpēc nolēmu, ka man tāda draudzība nav vajadzīga. Lai gan man to nolemt bija ļoti grūti, jo esmu smalkjūtīgs un godprātīgs cilvēks.
Sākumā meklēju iemeslus, kāpēc nevaru ar draudzeni satikties, sakot, ka esmu ar kaut ko aizņemta. Vēlāk sāku censties saīsināt mūsu sarunas pa telefonu, sakot, ka kāds ir atnācis ciemos, vai arī es gatavoju vakariņas. Tādējādi pēc kāda laika mūsu saziņa pilnībā izbeidzās.
No vienas puses, man ir kauns, bet, no otras puses, es jūtos labāk. Un drīz vien es pārstāju sevi vainot, ka tā ir sanācis.
Ko tu domā par šo stāstu? Varbūt arī tavā dzīvē ir kāds “toksisks” draugs, draudzene tuvinieks, kas rīkojas gluži kā vampīrs, izsūcot visus tavus spēkus? Lūdzu, dalies komentāros!
[…] Draudzene regulāri “nogruzīja” mani ar savām problēmām. Man šķita, ka tūlīt “uzsprāg… […]