Džošs Palfrijs kopā ar tēvu Skotu mēroja teju 10 000 km no mājām Birmingemā uz Aļasku, lai apciemotu vectēvu Artūru, kuram bija neārstējams vēzis. Pēc sešām nedēļām vectēvs nomira, un viņi atgriezās mājās tikai dažas dienas vēlāk, taču Džošs uzzināja ka savas prombūtnes laikā ticis izslēgts no prestižās skolas Oldridžā.
Kad Artūram diagnosticēja vēzi, viņš vēlējās vēl pēdējo reizi satikt mazdēlu, un Džoša tēvs nosoda skolas rīcību. Viņaprāt skola ir sodījusi viņa dēlu par to, ka viņš apciemoja uz nāves gultas guļošo vectēvu.
Es esmu vīlies visā sistēmā. Visus uztrauc tikai procenti un skaitļi, un nauda nevis bērnu labklājība un izglītība. Dažos gadījumos tomēr būtu jābūt nedaudz pielaidīgākiem. Mans priekšnieks pateica, ka varu būt prom, cik ilgi vien vajadzīgs, jo tas ir mans tēvs, un es ļoti gribētu, lai pret visiem šādi attiektos. Ja man būtu iespēja izvēlēties un viņi pateiktu, kas notiks, es tik un tā būtu rīkojies tāpat. Es dotos apciemot tēvu un ņemtu līdzi arī dēlu.
Džošam bija iespēja parunāt ar vectēvu par viņa dzīves gaitām, tajā skaitā dienestu kara flotē, kā arī policista amatu. Vectēvam nebija iespējas būt klāt un redzēt, kā Džošs uzaug, tāpēc šāda pieredze bija vajadzīga. Viņa tēvs Skots stāsta, ka piedzīvoto nevar novērtēt naudā un tas viss mūžīgi paliks viņa atmiņās.
Džošs sāka mācīties prestižajā Oldridžas skolā (Barr Beacon School) tikai pagājušajā gadā, un viņš jau bija kļuvis par teicamnieku, un atbraucot atpakaļ, lūdzās, lai viņam ļauj turpināt mācības. Tomēr skolas vadība nepiekāpās.
Džošs stāsta, ka pēdējo reizi bija saticis vectēvu tikai pirms pāris gadiem, bet pirms tam viņu satika, kad vēl bija zīdaiņa vecumā. Šo sešu nedēļu laikā vectēvs neizrādīja nekādas pazīmes, ka būtu slims, un tikai pēdējās dienās varēja saprast, ka kaut kas nav labi. Tomēr kopā pavadītais laiks Džošam paliks atmiņā visu turpmāko dzīvi.
Skots bija klāt sava tēva nāves brīdī un turēja viņa roku. Viņš stāsta, ka saprot skolas nostāju, ka nav labi uz tik ilgu laiku pārtraukt mācības, taču šis bija izņēmuma gadījums. Tas nebija nekāds izklaides brauciens.
Mani brīdināja, ka Džošu varētu izslēgt no skolas, ja neatgriezīsimies līdz noteiktam datumam, bet es izlēmu, ka brauksim tik un tā. Tas bija ļoti emocionāls laiks visai ģimenei, un es esmu nikns par šādu iznākumu. Mans dēls to ļoti pārdzīvo, jo viņam patika tur mācīties un viņam tur ir draugi.
Džošs dzīvo divu minūšu gājiena attālumā no skolas un ir teicamnieks. Skolotāji pat esot teikuši, ka vēlētos vairāk tādu skolēnu kā viņš.
Šajā skolā mācās 1500 skolēnu vecumā no 11 līdz 18 gadiem. Džošs mācījās septītajā klasē, un šajā mācību gadā uz 252 vietām bija pieteikušies 1019 skolēni, bet uz nākamo gadu ir pieejamas 270 vietas. Vienā klasē mācās 33 skolēni, un katru dienu skola saņem jaunus pieteikumus. Tiklīdz kāds skolēns aiziet, tā viņa vietā nāk kāds cits.
Skolas pārstāvis skaidro, ka dotajā brīdī rindā uz mācībām šajā skolā gaida 500 bērnu. Kad kāds skolēns aiziet prom, viņš vairs nevar atgriezties vai iedot savu vietu kādam citam. Skolai ir stingra uzņemšanas politika, ko nosaka likumdošana. “Tā kā skola ir ļoti liela, mēs regulāri saņemam ziņas no vecākiem, ka viņi vēlas apciemot smagi slimos radiniekus, ceļot uz dažādām valstīm, lai piedalītos bērēs vai kāzās. Katru no šiem gadījumiem varētu saukt par izņēmumu un īpašiem apstākļiem. Mēs novērtējam to, ka katras ģimenes situācija viņiem ir īpaša un saprotam arī vecākus. Parasti arī sūtām līdzjūtības vēstules tuvinieku zaudējuma gadījumos, kā arī apsveikumus un laba vēlējumus kāzās, taču mēs nevaram saglabāt skolēna vietu, ja viņš ir ārpus valsts ilgāk par 20 darba dienām. Tas nav godīgi pret tiem vecākiem, kuru bērni gaida rindā, lai šeit mācītos.”
Skolas pārstāvis uzsver arī to, ka Džoša tēvs tika brīdināts par sava lēmuma iespējamajām sekām jau pirms dēla izņemšanas no skolas.