Kāpēc vīrieši neatvainojas?
Lepnums – atvainošanās vīrietim var sagādāt problēmas, jo tā ir savas vainas atzīšana. Ir grūti pateikt, ka mēs visu esam “salaiduši dēlī”, ka mums nav bijusi taisnība. Mūsu lepnums stājas ceļā.
Apkaunojums – ja mēs esam rīkojušies nepareizi, kaut gan tajā brīdī esam domājuši, ka mums ir taisnība, ir grūti par to runāt ar otru cilvēku – ir grūti, kad esam sāpinājuši kādu. Tajā brīdī nav vēlēšanās skatīties viņam acīs – tas ir apkaunojums.
Dusmas – lietām, par kurām ir jāatvainojas, parasti ir tikai viena patiesā puse. Mēs droši vien izdarījām kaut ko nepareizi, bet, iespējams, ka otrs cilvēks arī ir izdarījis ko nepareizu. Un dažkārt tā daļa nepatiesības, kas ir piederējusi otram, izraisa lielas dusmas, kurām ir grūti pārkāpt pāri.
Kad atvainoties?
Pat tad, ja tā līdz galam nav tava vaina. Ir daudz vīriešu, kuri nekad neatvainosies, pirms paši nedomās, ka viņu vaina ir 100%. “Bet tā taču nav mana vaina” – šo visbiežāk var dzirdēt no šādiem vīriešiem. “Es neesmu vainīgs pie tā, ka esmu sāpinājis savu draudzeni, jo viņai nevajadzēja klausīties savos draugos.” – tā daži no mums patiešām domā.
Bet praktiski neviena situācija nav tikai viena cilvēka vaina. Vienam ir mazāka, otram lielāka, tādēļ ir jāsaprot, ka tas, kuram ir bijusi lielākā daļa vainas, ir jāatvainojas, bet otrs cilvēks arī nedrīkst tikt sveikā cauri un visu novelt tikai uz viņu. Ir jāatzīst sava daļa vainas, lai arī cik maza tā nebūtu. Galvenais ir pašam to censties saprast!
Pat tad, ja neesi ticis pieķerts. Kad vēl biji mazs zēns – tu taču kādreiz salauzi kaut ko un tad skrēji prom un nekad par to neatzinies? Droši vien, ka jā, bet, kad mēs esam kļuvuši pieaugušāki, tā vairs darīt nedrīkst. Pieaugušam vīrietim ir jāatzīst savas kļūdas, no tām nedrīkst bēgt prom.
Ātri. Kā esi izdarījis kādu kļūdu, atzīsties pēc iespējas ātrāk – uzreiz! Jo ilgāk turēsi kaut ko noslēpumā, jo vairāk šī kļūda samilzīs. Un pie tam, slēptas lietas otram sāp vēl vairāk.
Kad neatvainoties?
Par savu nostāju. Ja esi aizvainojis kādu cilvēku, pastāvot par savu ticību, pārliecību un nostāju, tas nav brīdis, kad tev būtu jāatvainojas. Protams, ne gadījumā, kad esi izturējies patiešām nepieklājīgi. Ja sarunas/ strīda laikā esi uzvedies kā džentlmenis, necenšoties speciāli kādu aizvainot, bet tikai esi paudis savu viedokli, otram cilvēkam tas ir jāpieņem.
Par tavu neatbilstību kāda cerībām. Ja kāds no tevis sagaida pārāk daudz – ja tam ir kāds sakars ar tevis mainīšanu, tā nav tava vaina. Citi cilvēki bieži cenšas pakļaut kādu savām fantāzijām un iegribām – tā ir nepareiza rīcība, tādēļ, ja tu tādām neatbilsti, tad tā nav tava vaina un tur nav, par ko atvainoties. Izvērtē šo otru cilvēku!
Kā atvainoties?
Uzraksti, ja nespēj to pateikt. Daudzkārt vārdos ir grūti izteikt savu nožēlu un ir grūti skatīties acīs cilvēkam, ko esi sāpinājis. Tādēļ vari to izdarīt arī citā veidā. Bet neraksti īsziņu vai vēstuli facebook – uzraksti to uz papīra, parādot, cik ļoti nožēlo.
Izmanto humoru, kad tas ir tieši laikā. Humors, kas iederas sarunas laikā, var noremdēt spriedzi un palīdzēt atrisināt problēmu. Ja tu labi pazīsti šo cilvēku, ar kuru ir izveidojies konflikts, tad tu pats zināsi, kurš ir tas brīdis, kad drīksti atļauties sarunu padarīt mazliet nenopietnāku. Tas var palīdzēt gan tev, gan otram.
Uzņemies atbildību. Parādi otram, ka saproti savu daļu vainas, ka tiešām atvainojies no sirds. Nevaino viņu, neatzīsti viņa kļūdu – ja pats būs saprātīgs, tad zinās brīdi, kad atīzties savā vainā. Neuzspied neko un runā tikai un vienīgi par sevi un savu vainu tajā, kas ir noticis!
Avots: www.artofmanliness.com