Mēs ar sievu bijām pazīstami ilgi pirms laulībām. Mana mīlestība pret viņu sākās jau sākumskolā. Četrus gadus mēs sēdējām vienā solā.
Viņa vienmēr staigāja ar divām bizītēm, kas ļoti labi smaržoja. Mēs kļuvām par draugiem, un es nekad viņai neteicu par savām jūtām.
Kad bijām izlaiduma klasē, es viņai piedāvāju kopā iet uz pēdējo skolas balli, un viņa pieņēma manu piedāvājumu. Viņas piekrišana man kļuva par stimulu atzīties savās jūtās.
Bet tolaik viņa teica, ka attiecas pret mani tikai kā pret draugu.
Es biju ļoti vīlies, jo bez viņas man nevienu citu nevajadzēja. Mācības universitātē man palīdzēja nedomāt par mīļoto meiteni. Ieguvis pienācīgu izglītību, es iekārtojos labā darbā. Karjera gāja augšup, un drīz vien es varēju sev nopirkt dzīvokli pašā pilsētas centrā.
LASI VĒL: Kāpēc trūcīgas sievietes nelaužas par visu varu apprecēties. Ieklausies manā pieredzē!
Mēs ar klasesbiedriem bieži sanācām kopā, bet viņa kaut kā nekad nenāca. Bet es vienmēr cerēju reiz viņu ieraudzīt. Pēc nostāstiem, viņa dzīvoja citā pilsētā. Un, lūk, vienā no šādām sanākšanām viņa tomēr parādījās. Es biju laimīgs. Uz mani skatījās tās pašas acis kā bērnībā.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
