Mēdz teikt, ka jaunākie bērni parasti saņem vairāk mīlestības no vecākiem. Tomēr Noras gadījumā šis apgalvojums nebija patiess. Visu mūžu viņa juta, ka māte vairāk uzmanības un mīlestības pievērš vecākajam brālim Andrim.
Nora bieži bija spiesta valkāt brāļa drēbes un vienmēr palika ēnā. Tādējādi vienaudži meiteni uztvēra kā zēnu, neskatoties uz viņas iekšējo sievišķību.
Nora nezināja, ko darīt šādā situācijā. Viņai pašai nebija naudas, lai iegādātos sievišķīgu apģērbu, un attiecības ar tēvu, lai arī labas, nespēja aizstāt mātes mīlestību. Viņas vienīgais atbalsts bija labākā draudzene, ar kuru viņa dalījās savos pārdzīvojumos.
Nora nevarēja iedomāties savu dzīvi bez viņas. Lai gan meitene neuzskatīja sevi par nemīlētu ģimenē, viņa visu laiku jutās kā otrajā plānā. Kad Nora vēl mācījās vidusskolā, nomira tēvs, un viņa sajutās vēl vientuļāka.
Tikai universitātē Nora sāka veidot savu dzīvi pēc savas patikas. Viņa atrada nepilnas slodzes darbu, jo nevarēja paļauties uz materiālu atbalstu no mātes. Bet Andris joprojām bija uzmanības centrā. Ja viņš kaut ko prasīja, māte nekad neatteica.
Ja Norai kaut ko vajadzēja, tam vajadzēja būt ļoti svarīgam, pretējā gadījumā viņa no mātes dzirdēja šādus vārdus : “Nekas, es izdzīvoju bez tā, un tu arī vari izdzīvot.”
Mācoties augstskolā, Nora beidzot sāka pirkt sev apģērbu, kas atspoguļoja viņas iekšējo stāvokli. Viņa ieguva zobārsta izglītību, dabūja darbu privātā klīnikā un apprecējās.
Dzīve šķita veiksmīga, izņemot vienu lietu – visi viņas sasniegumi māti neinteresēja. Neskatoties uz situāciju ģimenē, Norai un Andrim bija labas attiecības. Pats Andris nesaprata, kāpēc māte pret viņu izturējās labāk nekā pret māsu.
Kad Andris pārcēlās uz citu pilsētu un izveidoja savu ģimeni, Nora cerēja, ka viņas ar māti kļūs tuvākas. Daļēji tas tā arī notika, jo vecā sieviete jutās vientuļa un biežāk pavadīja laiku kopā ar Noru. Tomēr viņu sarunas vienmēr aprobežojās ar to, cik ļoti mātei pietrūkst Andra.
Visu laiku māte un meita apsprieda Andra sasniegumus, darbu, ģimeni un bērnus. Kad Nora vēlējās parunāt par sevi, māte atbildēja ar formālām frāzēm. Tas turpinājās līdz brīdim, kad māte smagi saslima, un Nora kļuva par vienīgo cilvēku, kas varēja viņu aprūpēt. Andris arī dažreiz atbrauca, bet viņam bija savi pienākumi un ģimene, tāpēc viņš nevarēja bieži apmeklēt māti.
Nora bija līdzās mammai līdz viņas pēdējiem dzīves mirkļiem, un sieviete aizgāja mūžībā, turot meitas roku. Tas bija liels trieciens gan Norai, gan Andrim. Īpaši smagi bija Norai, redzot māti lēnām mirstam un katru dienu sajūtot nāves tuvumu.
Pēc bērēm pienāca testamenta nolasīšanas diena. Nora vairs necerēja saņemt pusi mantojuma, taču viņa bija totāli šokēta, uzzinot, ka māte savu trīsistabu dzīvokli novēlējusi Andrim. Viņai tas šķita neloģiski un netaisnīgi. Vai tiešām māte bija tik apsēsta ar mīlestību pret dēlu, ka nespēja rīkoties saprātīgi?
Tomēr māte Noru nebija atstāja bez mantojuma – meitai viņa bija novēlējusi savu servīzi un mēbeles. Pēc testamenta izlasīšanas Andris piedāvāja Norai ņemt dzīvokli sev, taču sieviete atteicās. Viņa nevarēja iedomāties sevi dzīvojam mājoklī, kur viss atsauca atmiņā mātes nemitīgos, sajūsmas pilnos stāstus par dēlu.
Arī interensatil: Kā vienā mirklī atdzesēt arbūzu: gudras saimnieces metode
Bet ko tu domā par šo stāstu? Kāpēc, tavuprāt, notiek tā, ka māte vienu bērnu mīl vairāk nekā otru? Būsim gandarīti, ja dalīsies viedoklī/pieredzē raksta komentāros!