Pēc sieviešu nogalināšanas, viņš sadalīja līķus daļās un gaļu saglabāja, lai to varētu vēlāk apēst.
Viņš pastāstīja tiesai: „Es sagriezu gaļu un ieliku to saldēšanas traukos, tad novietoju tos saldētavā.”
Vēlāk, viņš stāstīja, ka sieviešu gaļu viņš sajaucis ar citu dzīvnieku gaļu un pārdevis to cilvēkiem.
Viņš atzinās: „Es atvēru nelielu gaļas stendu. Es pārdevu ceptu liellopa gaļu un cūkgaļas sviestmaizes. Viss bija ļoti labs.”
„Cilvēka gaļas garša ļoti līdzinājās cūkgaļas garšai. Ja tās abas sajauc kopā, neviens nespēj pateikt atšķirību.”
Kad viņa „īpašās” gaļas krājumi izsīka, viņš ciemos uzaicināja vēl vienu prostitūtu, Ritu Kemperi.
Tad 1,83 metrus un 102 kilogramus smagais briesmonis viņai uzbruka. Viņš atceras: „Es viņu tur ievilināju, sāku izģērbt un tad situ. Viņa bļāva. Es par viņu tikai smējos.”
„Es no viņas novērsos uz sekundes simtdaļu. Viņa paspēja izmukt ārā. Apkārt mājai bija 2,5 metrus augsts žogs, kas apjozts ar dzeloņdrātīm. Pie tā atradās koka palešu kaudze.”
„Tā padauza pa paletēm kāpa kā mērkaķis, pārlēca pāri žogam un aizbēga.”
Kemperei izdevās aizbēgt no maniakālā slepkavas, viņa aizskrēja līdz tuvākajai degvielas uzpildes stacijai, kur izsauca policiju.
Metenijs nebēga un viņu nekavējoties arestēja.
Policisti bija šokēti par to, ka vīrietis uzbrucis Kemperei, bet vēl izbrīnītāki viņa kļuva, uzzinot, ka viņš divu gadu laikā ir nogalinājis piecus cilvēkus.
Metenijs pastāstīja, ka asinskārs viņš kļuva 1974. gadā. Viņš strādāja par kravas automašīnas šoferi un kādu dienu, pārnākot mājās, viņš atklāja, ka viņa sieva ir aizbēgusi ar citu vīrieti. Nolaidības dēļ, viņiem tika atņemts arī bērns. Metenijs dzirdēja baumas, ka viņa sieva, iespējams, dzīvo zem tilta. Viņš devās turp, bet zem tilta atrada tikai divus bezpajumtniekus, guļam uz matračiem.
Viņš pastāstīja: „Viņi gulēja uz kaut kādiem smirdīgiem matračiem un tur viņi arī palika, tikai, ar vienu izņēmumu, es viņus biju sacirtis gabalos.”
Tad viņš tup izsauca prostitūtu un sazāļoja viņu, lai iegūtu no viņas informāciju.
Viņš lielījās: „Viņa tēloja, ka neko nezina, tādēļ es viņu piekāvu un izvaroju un, tad, nogalināju.”
Ar to viņam nepietika, viņš izsekoja kādu sievieti, kas gāja pāri tiltam un arī viņu zvēriski nogalināja.
Slēpjot līķus, viņš ievēroja, ka kāds vecs vīrs, zvejojot viņu ieraudzīja. Viņš paņēma sarūsējušu metāla gabalu un nogalināja sirmo kungu.
Vēlāk, viņš visus līķus piesēja pie akmeņiem un iemeta upē.
Metenijs tika turēts aizdomās par šīm slepkavībām, bet pierādījumu trūkuma dēļ, tik atbrīvots.
Vēlāk, viņš tika sodīts par trīs sieviešu slepkavību un viņam tika piespriests nāvessods, kas 2000. gada 24. jūlijā kļuva par mūža ieslodzījumu.
Biedējoši, bet Metenijs runājot par paveiktajiem noziegumiem, šķiet, ka vairāk izrāda lepnumu, nekā nožēlu.
Par noziegumiem runājot, viņš piemetināja: „Vārdus „man žēl”, jūs nekad nedzirdēsiet, jo tos pasakot, es melotu.”
Avots:hilyke.com