”Esmu medmāsa, un mums darbā ir aizliegts izmantot mobilos telefonus. Dežūras laikā mēs tos atstājam skapīšos. Reiz mani pasauca pie telefona uzņemšanā. Izrādījās, ka zvana no manas meitas skolas. Mani jau ilgu laiku centās sazvanīt, bet viņiem tas izdevās tikai tagad:
—Jūs traucē no skolas, kur mācās Jūsu meita. Ir atgadījies kas nelāgs un mums ir nepieciešams, lai pēc iespējas ātrāk ierodaties skolā.’
Man galvā uzreiz iešāvās simtiem drausmīgu domu par to, kas varēja notikt.
—Ar viņu viss ir kārtībā? Viņai ir problēmas ar veselību vai arī guva kādu traumu? – uzreiz vaicāju.
—Nē, viņai viss ir kārtībā, bet Jūsu meita piekāva klasesbiedru. Tas ir pavisam nopietni! Mēs 45 minūtes centāmies ar Jums sazināties… Jums nekavējoties ir jāierodas skolā!
Es atprasījos no darba un steigšus devos uz skolu. Direktora kabinetā jau sēdēja mana meita, puisis ar pārsistu degunu un saviem vecākiem, skolotājs, skolas psiholoģe un direktors.
—Beidzot Jūs nolēmāt mums piebiedroties! – sarkastiski teica direktors.
—Es ļoti atvainojos, man bija saspringta darba diena. Mums ātrajā palīdzībā piegādāja 7 gadus vecu puisīti, kuru ar pannu bija piekāvusi paša māte, nācās likt 40 šuves. Pēcāk man nācās ilgi runāt ar policiju, lai protokolētu zēna gūtās traumas, – paskaidroju radušos situāciju.
Pēc manis stāstītā direktors, cenzdamies neizskatīties ļoti satraukts, pastāstīja šīs tikšanās iemeslu. Izrādījās, ka manas meitas klasesbiedrs parāva viņu tik stipri aiz krūštura, ka tas atnāca vaļā. Neizturot šo zēna izturēšanos, viņa esot iesitusi tam divas reizes pa seju, pārsitot degunu. Man radās iespaids, ka manas meitas rīcība viņiem šķita daudz nepieņemamāka, kā zēna rīcība.
—Un Jūs vēlaties zināt, vai es netaisos iesniegt sūdzību tiesā par seksuālu uzmākšanos manai meitai, kā arī, vai es netaisos veikt izmeklēšanu skolā, kurā tas ir noticis? – vaicāju klātesošajiem.
Pēc manis teiktā visi klātesošie uzreiz sāka attaisnoties.
—Es neuzskatīju šo atgadījumu par nopietnu. – uzreiz atcirta skolotājs.
—Varbūt necelsim brēku, kur to nevajag, – izteicās skolas psiholoģe
—Es domāju, ka Jūs esat aizgājuši mazliet par tālu, – direktors mēģināja mani iedrošināt.
Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, zēna vecāki bija manā pusē. Zēna tēva seja bija tukša, un viņš raudzījās uz savu dēlu ar izteiktu pārmetumu, zēna māte pat sāka raudāt… Tajā laikā es pajautāju meitai, kas īsti notika.
—Viņš nemitīgi raustīja mani aiz krūštura. Es viņam lūdzu, lai nomierinās, bet viņš nereaģēja. Tad es pasūdzējos skolotājam, bet viņš teica, lai es nepievēršot tam uzmanību, un ignorēja huligānu. Pēc pāris minūtēm viņš atkal parāva mani aiz krūštura, šoreiz tik stipri, ka tas atsprāga vaļā… Es neizturēju un no visa spēka iebliezu viņam pa seju, – atbildēja mana meita.
Manam izbrīnam nebija robežu:
—Sanāk, ka Jūs atļāvāt šim zēnam to darīt? Kādēļ neapturējāt viņu? Varbūt panāciet tagad pie manis un es ielīdīšu Jūsu bikšu priekšā?
—Ko? NĒ!!! – atbrēca skolotājs.
—Tad kādēļ Jūs ļaujat darīt bērniem to, ko uzskatāt par nepieņemamu pieaugušajiem? Tad droši pieejiet pie psiholoģes un noraujiet arī viņai krūšturi! Vai arī zēna mātei, vai varbūt man… Jūs domājat, ja tā dara 15 gadīgie, tas ir smieklīgi? Varbūt arī Jūs vēlaties novilkt krūšturi manai meitai?!
Skolotājs apklusa, tad sāka runāt direktors:
—Ņemot vērā visu notikušo, lūdzu, neaizmirstiet, ka Jūsu meita piekāva savu klasesbiedru.
—Nē, viņa tikai aizstāvēja sevi no seksuālās uzmākšanās. Paskatieties uz viņiem: zēns ir divtik garāks par manu meitu un uz pusi smagāks. Un, ja jau klasē nebija neviens, pat ne skolotājs, kas varētu viņu aizstāvēt, ir tikai pašsaprotami, ka viņai nācās pastāvēt par sevi!
Pēc manis teiktā kabinetā iestājās klusums, vien zēna māte turpināja raudāt.
—Es savācu savu meitu uz mājām. Es ceru, ka zēns ir guvis mācību un nekas tāds vairs neatkārtosies. Un es ceru, ka nākotnē ne tikai mana meita, bet arī citas meitenes nepiedzīvos ko tādu, vai arī tas viss beigsies ar policijas izsaukšanu.
Manis radītais skandāls panāca to, ka direktors atvainojās, un manu meitu pārcēla uz citu klasi…
Šis stāsts nevar atstāt vienaldzīgu, un ja arī Jūsu sirds ir pārpilna emociju, kas radās izlasot šo rakstu, tad dalieties ar to un ļaujiet arī saviem draugiem uzzināt, kā aizsargāt savus bērnus.